Diena galīgi garām!!!!... Ķirsis braukt uz darbu kategoriski atteicās. Biku kaut ko noburkšķēja, pablisināja gaismiņas un lepni aizvērās – tā sakot rīta programma bija izpildīta...;o( Uz darbu braucu ar stopiem ;o( Visu laiku līdz pusdienām, kritu izmisumā, jo sapratu, man braucams Ķirsis jādabū pusdienas laikā. (Diez vai kāds vakarā piekritīs ar viņu noņemties, nu kad perspektīvā ir vakariņas un TV). Tai pašā laikā, ja es nedarīšu neko, diez vai tas rīt no rīta mainīs Ķirša noskaņojumu...
Tātad, pusdienas pārtraukumā, jau atrodoties blakus Ķirsim, konstatēju, ka neviens no telefona Nr. ko lietoju līdzīgos gadījumos neatsaucās. Sapratu, ka es vienīgā šai pilsētā atrodos zonā, visi pārējie ir veiksmīgi no tās izsprukuši, tai ziņā, ka nebija pieejami ;o(. Sapratu, ka Ķiršu glābšana nebija šīs dienas viņu prioritātes sarakstā ... ka arī to, ka ja man arī izdosies, noķert kādu vīrišķi, nav teikts, ka tas būs tehniski aprīkots. Tas viss bija jāparedz, tāpēc aizskrēju uz Maksimu pēc tiem piestartēšanas vadiem. Nākošais solis bija vīrieša medīšana. Dāmas!!!! Ņemiet vērā, ka laika posmā no 12 līdz 13 uz pilsētas ielām noķert vīrieti ir praktiski neiespējams! Nē, nu būtībā bija, bet viss likteņa piedāvātais asortiments, nebija mana mērķa auditorija. Man vajadzēja vīrieti ar akumulatoru, visiem pārējiem manās acīs nebija nekāda praktiska pielietojuma.
Garīgais bija uz nulles... apsēdos pie stūres un vēl drusku padancināju pedāļus un atslēju. Ķirsis negribīgi izkustējās atpakaļgaitā, ( bet motors tur bija ne pričem) un pēc pusotra metra, iebraucot ceļa vidu, izaicinoši apstājās PAVISAM. Mēģināju no tā izvilināt kaut nedaudz atsaucības un ... Vāks - pēkšņi kaut kāda nesaprotamā veidā, nolaidās aizmugurējie stikli un viss!!!!... Tas bija punkts visam. Es paliku ielas vidū, pie galīgi tukša akumulatora, blakus nolaistiem stikliem – vienā vārdā atstāt Ķirsi arī nebija iespējams..
Un tad atvērās kādas trepju telpas durvis un parādījās VIŅŠ. Vīrietis, kas virzījās uz kādas mašīnas pusi... tas, kas atrisināja visas manas un Ķirša problēmas... Un es biju gandrīz laimīga... Kāpēc gandrīz, tāpēc, ka uz atvadām, viņš man pateica, ka viņam nepatīk Ķirša priekšējais ritenis. Godīgi sakot, man tai brīdī nepatika viss Ķirsis komplektā... Kaut gan tas ritenis mani darīja domīgu....
Kas bija tālāk? Ķirsis priecīgi dūca, un ar interesi gaidīja, ko pasākšu. A ko es, es nospiedu pedāli grīdā un, lai pielabinātos Ķirsim, nobraucu 50 km ar ātrumu 90km stundā. Darbu, protams, nokavēju 30 min... Nu un baigi arī vajag... tur šodien apkure nebija pieslēgta ;oPPP |
