Viņa apsēdās man pretī un tā jātājoši ieskatijās acīs...
- iedomājies, aizspēros es no rīta uz to ārstu komisiju. Jams man prasa, cik
gadu? Es godīgi atbildu... Jams atkal, - uz ko sūdzamies? Saku, ne uz ko ... Jams aizdomīgi paverās manī, - Nē, tādā vecumā cilvēks nevar būt vesels, jums noteikti ir kadas probas un nosūta mani vismaz pie astoniem spečukiem, lai jamie pavisiem atrod kādu vainu ... Kad visi tika apciemoti, uzliku viņam uz galda pierakstītu lapu... Iedomājies, jams uzvaroši iesaucās – es taču teicu! Nemaz neesat bez vainas! Tā kas mums te? Spiediens! Mēģināju iebilst, ka spiediens, nemaz nav tik slikts rādītājs, ja nav spiediena, tā ir pirma pazīme, ka organisms ir miris! Viņš manī neklausijās, - un aknas!... Jā, pamāju man ir aknas, es bez tās nevaru, man to vajag. Nē, - jams iesaucās – tāda akna nevienam nav vajadzīga! Ārstēsim... Jums ir profesionāli nolaists organisms... Varbūt ir vērts padomāt par prof.slimību, mmm...???? Žēli ismilgstejos - A vienkārši, parakstīt to lapu nevar? Jams bija patiesi vīlies – Var, protams... Bet kapēc jūs negribat to prof.slimību? - Tāpēc, ka vēl no rīta es pamodos vesela un uz pusdienas laiku man jau ir spiediens, nekam nederīga akna un ja es ļaušos būs arī slimība!
Tad viņa grūti nopūtās un un jautāja, kam es tagad esmu vajadzīga... ar tādu aknu, mmm? Atlika tikai mierināt – vot tam dakterim tu noteikti vēl ilgi būsi vajadzīga...
Vot, tagad sēžu un domāju... man tak arī pēc pāris mēnešiem pie jamiem un man arī ļoti daudz iekšēju orgānu ... un ja nu jams arī sāks iedziļināties manā iekšējā pasaulē? Tiem ārstem taču nav nekā svēta!!!! ... |
