Neko es nestāstīšu. Jūs paši visu redzējāt…;o(...;o)
Sniegs vienkārši krita…
.. Riteņi mazulītei bija iestiguši līdz pusei… un vēl no rīta, tā tik dīvaini uzvedās …;o/ uz kaut kāda pagrieziena, pēkšņi iedegās visas iespējamās lampiņas uz paneļa… es sapratu, ka mazā ir komā un nezinu kāpēc pārslēdzu zemāku ātrumu… Man liekas, ka no tā mazā bija daļēji apstulbusi, jo visas lampiņas nodzisa un sāka kaut kas sparkšķēt starp lukturiem un stūres ratu. Man palika skaidrs, ar steigu jāmaina blīve… Nu tā blīve, (pēc “glupā” teiktā ) kas atrodas starp stūres ratu un sēdekli… Bet mazā jau stāvēja pie vietas… un es vairs neriskēju viņai pieskarties …;o/
Līdz vakaram viņa atjēdzas, un mēs sākām virzīties uz mājas pusi… Tad man doleca, pats briesmīgākais ir tas, ka ja visi spēki mesti cīņai ar sniegu, kurš mūs te visus novembra beigās tradicionāli pārsteidza… un praktiski nav neviena, kas to sniegu novāc no lielā ceļa, diez vai kāds atradīsies, kas to novāks pagalmā… ;o((( Un man bija taisnība… es vienkārši jutu, ka mazulīte ar vēdera apakšu pletē kupenu ceļa vidu… kad piebraucu pie mājas – skats pavērās pa rubli! Stāvlaukuma vidū kā zutis uz pannas pa riņķi apkārt savai asij griezās kaut kāds opelis. Tāds super riņķa dancis! Palika bail, iegrūdu pedāli grīdā ( ticiet man, neatceros kuru) un mazulīte, graciozi grozot dupsi nobrauca šim gar degunu, lai apstātos savā vietā. Vieglā šokā izrāpos ārā… Un tad es sapratu, ka es iru lepna, par to manu sīko ciskadrilli… ;o))) man liekas, es arī viņai patīku, vai tad savādāk viņa tā censtos?…;o)
Sniegs krita, sniegs vienkārši krita… man liekas sāk sāpēt kakls, bet varbūt tas nemaz nav kakls…;o) |
