Es nemoku sevi vairs…Vairs nav spēka, ne mainīt pasauli… ne vēlēšanas ko mainīt sevī… Man negribās vairs nevienam neko pierādīt. Laikam vairs nav svarīgs viņu viedoklis… varbūt tāpēc, ka vairs neinteresē. Man pašai sava pasaule un tā pieder man. Šad tad man liekas, ka es vēroju sevi un visu, kas notiek ap mani no malas, mazliet no augšas…
Man būtu ko pārmest šai dzīvei! Bet viņai no tā nav ne silts ne auksts ;o( Tāpēc nesaspringsim… Zini, kad mirst kāds tūvs cilvēks, liekas no sirds izrauts kāds gabals… un tad tu staigā ar to izrauto sirdi un kādā trešā dienā, tu pēkšņi esi pamanījis, ka nekas šai dzīvē nav mainies… Tāds niknums… bet pēc tam pēkšņi rodas doma, varbūt tu ko nesaproti šai pasaulē… Vienkārši jūties tāds mazs un … Pie tā arī paliec…un dzīvo tālāk… |