fadu - May 17th, 2004
|
| ||||
Tādas sāpes tavās acīs pretī… Un nav manos spēkos ko mainīt… Jo viss jau sen ir noticis. Un tu vienkārši paliec ar savām atmiņām. Manos spēkos ir tikai saprast un es sastingstu iekšēji iedomājoties, kam esi ticis pāri. Tas ir viss, ko varu – saprast… Ja vien būtu manos spēkos ko vairāk! Es atdotu visu, vien ja tas spētu ko mainīt… Tu esi gana stiprs, jo vēl joprojām dzīvs Es ieleju vienu bacardi ar ledu un ieslēdzu tavu Peter Gabriel –Long Walk home…Es domās esmu kopā ar tevi. Tas ir viss, ko varu. Bet tu jau arī neprasi neko vairāk. Paldies. | ||||
comments: 23 comments or Leave a comment |
| ||||
Jau gribēju nospiest gāzi, kad pamanīju viņu… Tas bija manāmi uztraucies un žestikulējot steidzās uz manu pusi. Pirmā reakcija, kaut kas atkal ar mašīnu, tā no rīta nedaudz šķaudīja un cilvēks aiz laba prāta grib brīdināt. Pavēru durvis un sadzirdēju pirmos vārdus – “ Esmu invalīds kopš bērnības…” Tālāk vairs neklausījos. Nopurpināju kaut ko līdzīgu – “ Es pie tā nejūtos vainīga…” Un braucu prom. Pa galvu jaucās domas “Šaubu nav, toč invalīds un tā proba noteikti ir ar galvu…, nu vai tiešām es izskatos pēc labdarības biedrības entuziasta…?” Kaut gan brīžiem es pati par to šaubos… | ||||
comments: 21 comments or Leave a comment |
fadu - May 17th, 2004
|