Kāds telefona zvans tā sajauca galvu… pa priekšu nosmējos no sirds.. tad izvērtēju situāciju. Faktiski tas bija nopietni domāts uzbrauciens. Pat vairāk zināmā mērā pat ļoti bīstams… Nē jau, tas neko manā dzīvē nemainīja, bet noteikti uz to bija mērķēts. Ar tādiem labvēļiem ienaidnieki vairs nav nepieciešami… Neko, neko tas nespēs mainīt. Ne jau man. Bet brīdinājums nāca savlaicīgi…
Ko sieviete parasti dara tādos gadījumos, kad viņai būtu sevi jāsaņem rokās?… nu protams, ;o) viņas iet uz frizētavu…;o) Pazvanīju Evijai, teicu – man jāsakārto domas. Un tūlīt pat tiku krēslā. Uz jautājumu, ko darīsim? Atbildēju – galīgi vienalga, dari kaut ko… Un Evucis ieķērās manos matos… Pēc pāris stundām, skatoties spogulī, sapratu, ka ar ko tādu uz galvas vairs ne no kā nav jābaidās… Ar augsti paceltu galvu un smaidu uz lūpām vēru vaļā durvis…. Ārā lija. Nu ja, kad es teicu, ka no ne kā nav jābaidās, aizmirsu par lietu… |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}