Kādu dvēselīti pavadījām… Kapos visapkārt uz stumbriem zīmītes – “Uzmanīgi krītošie koki!” Skats gandrīz sirealistisks. Jaunaudze kā ar plaukstu pieliekta vienā virzienā, un šur tur veco priežu sakņu kūlis stiepjas pretim debesīm. Un tas tikai viens pūtiens… Nāvē nav itin nekā šausmīga: kad esam mēs – nāves nav, tad kad ir nāve – nav mūs. Nē es nebaidos no tās, man vienkārši patīk dzīvot |