..sīcis skrēja pāri pagalmam, tad kāds mirklis un šis ievēlās kupenā… Gulēja atplēstām rokām un dzirkstošām acīm vēroja debesis, mākoņus, putnus, kas ķērca koku galotnēs un… smaidīja.
Tai mirklī viņš neredzēja neko… arī mani. Gāju garām un pēkšņi sajutu TĀDAS skumjas… Šis mirklis, tas piederēja tikai viņam. Cik reižu savās fantāzijās biju viņa vietā. Sniegā vai Jāņu zālēs … ar izplēstām rokām un atvērtām acīm. Kad tikai es un debesis. Kāpēc man liekas, ka tas vairs nav iespējams?
Biju jau prom. Bet mazais joprojām sniegā smaidīja pasaulei |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}