kristīne
12 September 2014 @ 11:28 pm
 
nu tā. šķiet, ka man vajadzētu pierakstīt lietas regulārāk (vai vismaz mēģināt to darīt), jo tagad ir sajūta, ka gribas tik daudz ko pastāstīt, pat ne pastāstīt - vienkārši uzrakstīt, pierakstīt, bet neko neatceros.
bet nu - pamatā jau nekas nav mainījies. es pastāvīgi esmu nomākta un laikam vairs arī necenšos ar to tikt galā. zemais pašvērtējums un tā sajūta, ka neesi kaut kam pietiekami labs un nekam nederi, neko neproti, nekur nepazūd. mani arvien vairāk pārņem aizdomas, ka tas ir kaut kāds serious medical condition.. bet arī tas mani neuztrauc.
lai nu kā - ir arī tie pāris lieliskie brīži (lai slavēts alkohols, ha), kad izslēdzas apziņa, un tu vienkārši plūsti, apkārt cilvēki, kurus tu pat nepazīsti, bet ir tik labi, tik laaaabi, ir trakas dejas un saullēkts septiņos no rīta. vēl ir arī mirkļi, kuros reibst bez alkohola, jo man tomēr ir sirdssilti kolēģi un draugi, un tad ir tā sajūta, ka cilvēki patiesībā ir forši (tikai daži un tikai dažreiz).

es nezinu, ko darīšu rīt, parīt, pēc mēneša vai diviem, bet es zinu, ka pēc universitātes pabeigšanas gribu braukt prom. gribu daudz redzēt, satikt cilvēkus, baudīt ēdienus. šeit man nepatīk būt. varbūt man arī citur nepatiks, jo vaina nekad nav bijusi vietā, bet manī, taču vismaz izdarīts būs kaut kas kaut nedaudz dvēseli piepildošs.
 
 
kristīne
30 August 2014 @ 09:47 pm
 
Внутри меня случился маленький бардак.
Я поднимаю руки там, на маяке.
Не осуждай меня, скажи мне, как же так?
Сегодня утром тело найдено в реке.
И я пишу тебе письмо в свою тетрадь.
И оставляю многоточие в конце.
И что угодно, только не ложиться спать.
И я ищу твое лицо в своем лице.

Какая острая неслыханная боль.
Какое странное желание упасть.
Такое нечто обо мне и алкоголь,
И это нечто надо мной имеет власть.
В многоэтажках зажигаются огни.
Я выхожу к тебе навстречу налегке.
Сегодня ночью мы останемся одни.
Сегодня утром тело найдено в реке.

/Земфира - Река/

Tags: ,
 
 
kristīne
18 August 2014 @ 04:29 pm
 
esmu maajaas. mani nomaac pilniigi viss, un biedee tas, kas veel sagaida. lasu gudras graamatas, aizmirstos nejeedziigaas sarunaas un meegjinu tikt galaa ar sevi, tai pat laikaa apzinoties, ka nesanaak.
 
 
kristīne
19 July 2014 @ 01:24 am
 
waaaah, viss, ko es mēģinu uzrakstīt, pēc tam pārlasot, izklausās pēc nenormāla sūda. īsumā:
man iet ok - cīnos ar tām pašām vecajām problēmām (pilnīga un galīga neticība sev, kas noved pie lieka stresa un apziņas, ka man nemaz nepadodas tas, ko es mēģinu darīt un kas man ir uzticēts.. kas galīgi nav labi, jo tas noteikti ir redzams no malas); šo nedēļu piepalīdzēju arī bērnu nometnēs, kas vēl vairāk mani pārliecināja par to, ka those tiny little creatures are crazy (esmu miljoniem reižu apskauta, mēģināta piespiedu kārtā nobučot visās iespējamās vietās, pat ostīta, saņemot tekstu, ka smaržoju pēc konfektēm, esmu dzirdējusi tādas pērles kā 'kad biju maza, es ēdu tualetes papīru', 'zēniem ir pupi, meitenēm ir krūtis', 'mamma man šodien pirks siera bumbiņas' un atklausījusies aizrautības pilnus stāstus par kaut kādiem mistiskiem labākajiem draugiem), tā kā es nezinu, kā izdzīvošu vēl arī nākamo nedēļu; vēl par darbu runājot - stress, stress, stress, bet ir arī kas lielisks - man patīk tur iet, jo tā es vismaz tiekos ar cilvēkiem un varu ar kādu parunāt, lai arī cik tas nožēlojami neizklausītos. būt nepārtraukti vienai pašai brīžiem can get depressing, bet nu es mēģinu par to vairs nesatraukties un draudzību nevienam neuzspiežu, jo, man kaut kā tomēr šķiet, ka, ja ļoti grib, tad laiku var atrast vienmēr; brālis aizbrauca atpakaļ uz ārzemēm, un šoreiz pat īsti nevar saprast, kāpēc. bet arī viņu mazajā pasaulītē es nejaucos, jo, ja viņam tā ir labi, tad arī man ir labi. viņš ir pārāk labs cilvēks, lai viņam ietu slikti. tā.; esmu no jauna atklājusi ēdiena burvību, un man atkal sāk parādīties kaut kādas krūtis.

priecīgu jums dzīvi
 
 
kristīne
25 June 2014 @ 10:23 pm
 
and just when i thought i was actually succeeding in.. everything - še tev, pati ņēmu un palaidu vējā. visu, visu. un tagad es nezinu, kā tikt atpakaļ uz pareizā ceļa, kā atkal saņemties.
ar nepacietību gaidīju šodienu, jo cerēju, ka būšana darbā palīdzēs (jo parasti palīdz), bet arī tur es jutos kā sūds, un man pilnīgi nekas nesanāca. es nesaprotu, kāpēc pati sev šo visu nodaru.
 
 
kristīne
14 June 2014 @ 11:02 pm
 
nebiju ēdusi šokolādi vairāk nekā trīs mēnešus, jo man bija tas mans healthy living plāns, kurš laikam jau arī strādāja, bet šodien izdomāju, ka labāk gribu būt resna, nevis stresaina, tāpēc apēdu visus savus krājumus, kas pa šo laiku bija sadāvināti un sapirkti :)))))))))
 
 
kristīne
13 June 2014 @ 09:04 pm
 
vēl esmu atklājusi, ka - jo vairāk tu izej cilvēkos, jo vairāk cilvēkus patiešām arī iespējams satikt. pēdējās nedēļas laikā vien sanāca vairākas reizes sasmaidīties, cik gan smieklīgi, dīvaini un vispār dažādi var būt cilvēki. piemēram, pirmdien, kad aizgulējos un steigā desoju uz darbu, tāds mazliet funny looking (in a good way) vīrietis, ko varētu nosaukt par vidējo liepājnieku (superiededzis, superrunīgs un astē sasietiem matiem), uzsāka sarunu un piedāvāja mani aizvest, kad pieklājīgi, caur smiekliem atteicos, viņš nosauca mani par pārāk kautrīgu, un tā mēs šķīrāmies. bet tad vakar pierādījās tas, ka pasaule tiešām ir maza, jo, nākot no tirgus, cilvēku pūlī atpazinu to pašu funny looking guy, kurš, vairākkārt uz mani paskatījies, arī atpazina ko jau redzētu, un mēs aizvadījām savu otro small talk, haha. vēlāk, ejot mājās, viņš divas reizes man pabrauca garām un uztaurēja ar signālu, kas tiešām varētu piestāvēt tikai viņam, jo izklausījās pēc kaut kādas klaunu dziesmiņas vai tās skaņas, ko izdod saldējuma mašīnas amerikāņu filmās.
mazie, priecīgie ikdienas sīkumi, kad dzīve neliekas tik ļoti sūds.