23 May 2015 @ 10:14 pm
pārdomas pie sidra glāzes  
ja pēdējās trīs dienas modos un gāju gulēt ar nepanesamām galvassāpēm, tad nu šodien bija tā diena, kad galvai vismaz kādu laiciņu nav iemesla sāpēt. bakalaurs uzrakstīts un nodots.
toties šodien pamodos bēdīga. tu atver acis un viss, ko gribas darīt, ir raudāt un klausīties garastāvoklim atbilstošu (lasīt: līdz sirds dziļumiem bēdīgu) mūziku. sākumā iemesls nav skaidrs - varbūt vienkārši neizgulējos, varbūt vēl nav laiks celties un no jauna nodoties sevis un pasaules ienīšanai ? bet pēc vairāku stundu vārtīšanās pa gultu, drēbju mazgāšanas, brokastīm, atkārtotu miegu, seriāliem, atkal miegu.. pēkšņi nāk atklāsme. cik nu atklāsme - vienkārši sirdssāpes, kas, kā likās, jau bija devušās prom vai vismaz pieklusušas, ir izvēlējušās tieši šo dienu, lai atkal sāktu uzdzīvot, līdzi paņemot apziņu par tavu viskvēlāko vēlēšanos un atgādinājumu par to, ka tu nekad to nedabūsi, ka tas, ko tik ļoti kāro, kaut gan ir rokas stiepiena attālumā, nekad nepiepildīsies.
tad nu es domāju, kas ir briesmīgāk - mosties ar galvas vai tomēr sirds sāpēm ?