kristīne
13 June 2014 @ 08:48 pm
 
šodien eksāmenā rakstīju persuasive speech par tēmu 'how to get yourself motivated', smieklīgi, jo, izejot no auditorijas, jau atkal gribējās mazliet nomirt. pēc tikšanās ar pasniedzēju vispār pazuda jebkāda sajūta, ka ir jēga kaut ko darīt. pff, nu kā gan, ja bez maz vai tiešā tekstā tika pateikts, ka uz neko spīdošu es varu necerēt. nu labi. vilkos mājās, un galvā tikai viena doma - cik ļoti man riebjas šī vieta, cik ļoti man riebjas situācija, kurā atrodos. kaut kur zemapziņā tik vilinoši šķiet vainot visu pasauli un iespert ikvienam, kas gadītos ceļā, kaut gan vairāk nekā labi saprotu, ka pati vien esmu vainīga.
 
 
kristīne
13 June 2014 @ 09:04 pm
 
vēl esmu atklājusi, ka - jo vairāk tu izej cilvēkos, jo vairāk cilvēkus patiešām arī iespējams satikt. pēdējās nedēļas laikā vien sanāca vairākas reizes sasmaidīties, cik gan smieklīgi, dīvaini un vispār dažādi var būt cilvēki. piemēram, pirmdien, kad aizgulējos un steigā desoju uz darbu, tāds mazliet funny looking (in a good way) vīrietis, ko varētu nosaukt par vidējo liepājnieku (superiededzis, superrunīgs un astē sasietiem matiem), uzsāka sarunu un piedāvāja mani aizvest, kad pieklājīgi, caur smiekliem atteicos, viņš nosauca mani par pārāk kautrīgu, un tā mēs šķīrāmies. bet tad vakar pierādījās tas, ka pasaule tiešām ir maza, jo, nākot no tirgus, cilvēku pūlī atpazinu to pašu funny looking guy, kurš, vairākkārt uz mani paskatījies, arī atpazina ko jau redzētu, un mēs aizvadījām savu otro small talk, haha. vēlāk, ejot mājās, viņš divas reizes man pabrauca garām un uztaurēja ar signālu, kas tiešām varētu piestāvēt tikai viņam, jo izklausījās pēc kaut kādas klaunu dziesmiņas vai tās skaņas, ko izdod saldējuma mašīnas amerikāņu filmās.
mazie, priecīgie ikdienas sīkumi, kad dzīve neliekas tik ļoti sūds.