Tādās dienās, kā šodien, kad nesaproti, kas tu esi, ko tu dari un kas notiks tālāk, nekas tik ļoti nevar mani izglābt, kā vecā drauga balss. it kā atgriezies pie pamatiem un ir iespēja rekonstruēt savu personību. lai gan nepatīkamās puses arī ir: piemēram, nevari saprast, kāpēc esi tur, kur šobrīd esi. un tad aizdomājies, vai tik tāda "brīvā griba" nav viens liels mīts? negribu ar to piektist visiem tiem kristiešu "domātājiem", ka brīvā griba ir ļaunuma un grēka avots. bet domāju tikai to, ka tāda nemaz nepastāv. Visi tie lēmumi, kurus mēs pieņemam ikdienas, tos iespaido minimums 100 dažādi apstākļi, nekad lēmums neizriet no iekšienes, tīrā veidā. drīzāk brīvā griba izpaužas spējā kaut ko nedarīt, nevis darīt. tas viss ir pārāk miglaini, bet nopietni. Ja es neizlēmju no sevis, ja mani vada apstākļi, tad jau nav vērts censties, tad jāpieslienas stoiķiem un jātic, ka liktenis ir labs jebkurā gadījumā, sava liktenis ir jāmīl. Dievišķais prāts jau visu ir sakārtojis stipri pirms mums. esmu apjukusi, no tām studijām man paliek tikai sliktāk, es ne tikai sapratu, ka nemāku domāt, es aptveru, ka nekad to nespēšu. man steidzīgi jāiet uz frizieres vai sētnieku, vai sekretāru kursiem. šitā es vairāk nespēju, neesmu intelektuāli vēl tam attīstījusies. no atklāsmes, ka tālāk būs tikai sliktāk, es varētu nošauties. ja nekam nepieķēries, nav arī, ko zaudēt. šis princips gan man dīvē darbojas nemainīgi. kkad tuvākajā laikā es šo te pārlasīšu un varbūt arī kaut ko sapratīšu, bet ne tagad, tagad nē, tagad es jūtos sirreālā un man gribās gulēt. ar katru dienu man ir grūtāk pamosties, maņā gadījumā, izrauties no sapņu realitātes, negribās arī. atliek cerēt, ka cilvēki viendien aks saprast manis teikto, tad iespējams viss nostāsies savās vietās. bet līdz tam, šis būs tikai sviests.