man apnika, APNIKA, ka dzīve(liktenis, Dievs, providence, as you wish) man mēģina pierdt un likt notict, ka viss ir feiks, visas tās dzīves apdziedātās un pārdzivotās laimes: mīlestība, ar to tik maskējas, lai paturētu cilvēku tikai SEV, draudzība tiek izmantota visdažādākos nolūkos, pārskaitot tos, slikti paliks, būs jāiet šauties nost, uzticēšanās nav nekas, tukša vieta, skaņa. pār pasauli valda aizvainojums, nīšana un savtība, tikai tāpēc cilvēce vēl iet uz priekšu viss pārējais ir izdomāts, lai aizsegtu pāridarījumus, kuri tiek veikti pa celjam, nu kāpēc? es atsakos tam ticēt, bet ar katru gadu, tas pierādās arvien vairāk, varbūt tas ir tikai man? ne? ja? es tak nezinu, dies pasarg, es vispār neko nezinu, esmu stūlba, tak pieņemiet to vienreiz! cinisms ir ļaunums, sarkazms, izsmiešana, tas viss ir ļaunums, man tas nepatīk, tas ir nejēdzīgi,dabūniet to visu prom no manis, man sirds vai lūst pušu no mīlestības, kas tur uzkrāta, ko brīnies? jā, mīlestības, kas tur uzkrāta! nav redzama? kam tad to vajag? vai ne? dzīves jēga vienkārši pazūd kaut kur, ar katru nodzīvoto gadu. dzīve mēģina pataisоt no manis monstru, nemīlošu, cinisku, atbaidošu, noraidošu, kas nemāk piedot, ļaunu, vientulīgu, cīnos no pēdējiem spēkiem, kaut gan dažas lietas jau sāk mani pārņemt, kā lai apstādina šito velnišķīgo ķēdes reakciju? man ir apnicis: cīnīties, saprast, uztvert, redzēt, dzirdēt. viss, lieciet man mieru, ar likteni jāsamierinās? ok, darīshu tā.