Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

laiks ir sastindzis kā kādā haiku, kur saulainas koku lapas karājas gaisā

ieelpo dziļi!

apzināti iekustināju procesu, kuru vairs nevarēšu(nedrīkstēšu) apstādināt
ar prātu nemaz negribu to darīt
ar prātu man ir kauns, ka pieņēmu tādu lēmumu
bet prāts ir tikai niecīga cilvēka sastāvdaļa
un vairs ne tā noteicošākā
kauna sajūta ir tikai prāta reakcija uz tam šobrīd itkā nepieņemamu rīcību

līdz ar brīvību nāk atbildība - tas nav līdz galam pareizi, nepilnīgi formulēts. tas nav tik vienkārši.

spēcīgs, ar siltām asām smiltīm pildīts, vējš izdrāzās cauri

un atkal: ceļš vai mērķis
kā arī: spēcīgas, patīkamas pozitīvas emocijas vai iekšējs miers


līdzko viss ir skaidrs, viņš ņem un palielina izgaismotā laukuma rādiusu un atkal viss ir jāpārskata
sāku apjaust, ka tas var (un tā arī būs) tā ilgt mūžīgi.
ir kur augt

Heii!
Šodien bija jābūt rudenim!

labprātīgi pieteikties tvaika ielas speciālistiem un palūgt kādus atmiņu dzēsošus trankvilizatorus lai varētu turpināt dzīvot "ilgi un laimīgi"
vai
turpināt iet šo ceļu, kas, kā izrādās, reizēm ir neizsakāmi grūtāks par svētlaimīgu izlikšanos, ka neko neredzi un nezini

papjorla idejas nez' no kurienes kā no pārrauta aizsprosta
nepaspēju pierakstīt


man jau teica, ka turpmāk tā bieži notiks

PS
tūlīt atfrendošu veselu baru
piedodiet - nekā personīga
vnk turpmāk šis žūrnālelis būs citiem mēķiem un viss būtiskais vienalga būs tikai paša lietošanai
ja vispār kas būtisks šeit vēl būs. nav vairs nepieciešams.
labprāt atfrendotu visus, bet daži no Jums man tīri subjektīvi joprojām esat ļoti interesanti

atradu sevi

vismaz uz mēnesi izslēdzu visus internetus (ar uzsvaru uz vismaz)
ja es te parādos pirms novembra, banojiet bez žēlastības
jo tas nozīmēs, ka viss iepriekš (no paša sākuma) šeit rakstītais (un arī pats rakstītājs) tik un tā ir tikai slima suņa murgi bez īpašas jēgas un turpinājuma

ja es te vairs neparādos nemaz, tātad viss ir vēl vienkāršāk, kā šobrīd saprotu

epasti, skaipi un telefoni, protams, turpina darboties

Es rupji kļūdījos iepriekš. Pusi dzīves. Viss notiek caur "gribu" un nevis caur "vajag". "Vajag" ir tik pat mainīgs un netverams, kā laiks. Kad esi sasniedzis savu šķietamo "vajag", tas "vajag" jau sen ir pagātne un šobrīd ir cits.
"Vajag" ir tas, kas ir šobrīd. Un tas ir tas, ko iepriekš gribēji.

Vēl kādu laiciņu atpakaļ tāda jūra kā šodien - svina pelēka, bet dzīvāka par jebko ciu - atstātu uz mani līdzīgu iespaidu, kā Kormaka Makārtija "Ceļš". Apokaliptiska nolemtība.
Bet vairs tā nenotiek.
Esmu pilnībā pārvācies atpakaļ realitātē un rezonēju ar pasauli.
Tas jau kļūst mazliet sprādzienbīstami.

izlasīju hestia pēdējo ierakstu, un šķiet ka pirmo reizi šoruden aizvēru logus

tas nav viens pakāpiens uz augšu
tas ir ātrgaitas lifts


iedomājies,
lai ko tu darītu un lai kur atrastos
vējš krūtīs nekad nepārstāj...

tādas mazas trauslas radībiņas ar masu kas tiecas uz nulli.
un tomēr tieši tās ir tās, kas izliec laiku un telpu spēcīgāk kā saule.
Viena neuzmanīga neapzināta kustība un tu esi to saspiedis. tomēr kad centies apzināti no tām tikt vaļā, tas nav iespējams. un arī negribas. un droši vien nemaz nedrīkst.
Bet laiktelpa tomēr ir neiedomājami deformēta

cik izstiepta ir Tava tagatne?
nu mana, piemēram, ir 15min uz atpakaļu un 5min uz priekšu. viss pārejais ir pagātne vai nākotne

dūmakainais, gaisīgais, noslēpumainais, visu acīm slēptais neesošais ir pārtapis reālā tēraudcietā matērijā
tas ir pilnībā noteikts un nu jau arī gandrīz nesatricināmi stabils

vai zini, nav būtiski ko es darīšu
un pat arī ne tas, kāpēc
gan mērķi, gan motivācija ir nepastāvīgi
nozīme ir tikai - kā
ceļš vienmēr būs ceļš
tas vienmēr kaut kur vedīs
un es, tā pat kā līdz šim, vienmēr to iešu
tikai turpmāk izbaudot


peace out

"Kādā zirņu pākstī bija pieci zirņi - viņi bija zaļi, un pāksts bija zaļa. Un tā nu viņi domāja, ka visa pasaule ir zaļa, un tas bija gluži pareizi!
Pāksts auga, un zirņi auga. Viņi pielāgojās savam mājoklim - viņi sēdēja taisnā rindā. Ārā spīdēja saule un pāksti sildīja, un lietus nomazgāja to tīru. Bija silti un labi: gaišs dienā un tumšs naktī - tieši tā, kā jau jābūt, un zirņi kļuva lielāki un, tā sēdēdami, aizvien nodevās domām, jo kaut kas tachu sēžot bija jādara.
- Vai man te vienmēr būs jāsēž? - katrs no viņiem jautāja. - Kaut nu no tik ilgas sēdēšanas es nekļūstu ciets! Man tā vien šķiet, ka ārpusē kaut kas ir, man ir tāda jušana.
Un nedēļas gāja. Zirņi kļuva dzelteni, un pāksts kļuva dzeltena. - Visa pasaule kļūst dzeltena! - viņi sprieda, un viņiem bija ļauts tā teikt..."

PS.
tas nu gan bija patiešām skarbi
un nepelnīti
bet lai nu tā būtu

You Promised Never Again......

šodien pa dienu nospriedu, ka ciba kļuvusi garlaicīga
šovakar atveru un skat!
vieni vienīgi patīkami un baudāmi pārsteigumi.

no manis gan neko tādu negaidiet
es droši vien kādu laiciņu tikai lasīšu

varbūt

pilna Rīga gailēnu un caciņu
Brrr

bet nu nav jau ko īgņoties, vai ne?
labāk apsveikšu visus, kam ir tā veiksme uzsākt jaunu akadēmisko gadu.
Esiet sumināti!

ejot šodien uz dārziņu, sajutos mazliet dīvaini
nostaļģija pēc bezrūpīgām pēcpusdienām, alus un ruma plūdiem, līdz nerealitātei un fiziski jautrām otrajām dienām, kuras atkal nemanot pāriet cikla sākuma posmā
neatceros kas tajā visā kādreiz saistīja
tagad man tas šķistu diezgan garlaicīgi un bezjēdzīgi

vispār šodien baisas atklāsmes un sajūtas uzmācas

papīra lidmašīnas