Reiz Karlsons teica Brālītim "debesis ir vieta, kur neaizrāda"

"Kādā zirņu pākstī bija pieci zirņi - viņi bija zaļi, un pāksts bija zaļa. Un tā nu viņi domāja, ka visa pasaule ir zaļa, un tas bija gluži pareizi!
Pāksts auga, un zirņi auga. Viņi pielāgojās savam mājoklim - viņi sēdēja taisnā rindā. Ārā spīdēja saule un pāksti sildīja, un lietus nomazgāja to tīru. Bija silti un labi: gaišs dienā un tumšs naktī - tieši tā, kā jau jābūt, un zirņi kļuva lielāki un, tā sēdēdami, aizvien nodevās domām, jo kaut kas tachu sēžot bija jādara.
- Vai man te vienmēr būs jāsēž? - katrs no viņiem jautāja. - Kaut nu no tik ilgas sēdēšanas es nekļūstu ciets! Man tā vien šķiet, ka ārpusē kaut kas ir, man ir tāda jušana.
Un nedēļas gāja. Zirņi kļuva dzelteni, un pāksts kļuva dzeltena. - Visa pasaule kļūst dzeltena! - viņi sprieda, un viņiem bija ļauts tā teikt..."

PS.
tas nu gan bija patiešām skarbi
un nepelnīti
bet lai nu tā būtu