f3 - 3. Aprīlis 2025

mans personiskais MI zelta laikmets bija 2021. gada beigas, kad man bija paštaisīts TensorFlow valodas modelis, kas ģenerēja šādus tekstus (tādi saglabāti vēl daudzi): http://klab.lv/users/f3/189016.html

Renāls Franmanis nevarēja pieņemt, ka viņa vārdi un domas tika nepareizi interpretētas. Viņš saprata, ka sabiedrība bieži reaģē neparedzami, it īpaši, kad runa ir par sensitīvām tēmām. Pārstrādājot savas idejas, viņš centās izskaidrot savu nostāju attiecībā uz dažādām sabiedrības grupām, taču atbildes, ko viņš saņēma, šķita attālinātas no viņa sākotnējās domas.

Bieži tiek diskutēts par to, kā sabiedrība uztver atšķirīgos, un vai patiesībā pastāv vienota izpratne par pieņemamību. Vai ir iespējams, ka indivīda identitāte un uzskati kļūst par diskusiju objektu, kas tiek sagrozīts atbilstoši citu cilvēku vēlmēm?

Šajā laikmetā, kad informācija plūst ātri un bieži bez filtriem, rodas jautājums: vai autentiskums ir iespējams, vai tomēr katra ideja tiek neizbēgami pielāgota sabiedrības gaidām? Renāls jutās kā starp divām pasaulēm – vienā, kur viņš pats varēja izteikties, un otrā, kur viņa vārdi tika izmainīti un interpretēti dažādos veidos.

Galu galā, varbūt tieši šī neskaidrība rada jaunas iespējas – nevis absolūtas patiesības meklējumos, bet dialogā starp dažādiem skatījumiem. Jo, iespējams, tieši dažādība un spēja pieņemt atšķirīgus viedokļus padara sabiedrību spēcīgāku un dinamiskāku.

Renāls apgalvoja, ka pasaule ir piemērojama, bet viņš nekad nebūtu domājis, ka tas varētu būt tik sarežģīti. Viņa idejas, kas reiz šķita vērtīgas, tagad izskatījās tikai kā nesaprotami fragmenti par darbu un dzīvi.

"Vai tas ir tikai stāsts?" viņš sev jautāja. Viņš centās pieņemt to, ka viss apkārtējais mainās, bet nebija pārliecināts, vai viņš pats spēj šīs pārmaiņas izturēt. Viņa dzīve bija kļuvusi par neskaidru domu virpuli – apgalvojumiem bez skaidras formas, pieņēmumiem, kas zaudēja jēgu, tiklīdz viņš tos izteica skaļi.

Bija brīži, kad viņš jutās, it kā būtu starp divām realitātēm – vienā viņš spēja izskaidrot savu būtību, otrā viņa vārdi kļuva par tukšiem simboliem, kas vairs nenozīmēja neko. Viņš domāja par identitāti – vai to nosaka sabiedrība, vai pats indivīds? Vai viņš drīkst izvēlēties, kā tikt uztverts?

Viņš pieļāva, ka iespējams, viņa skatījums uz pasauli ir pārāk sarežģīts. Varbūt citi vienkārši nevēlas iedziļināties. Un tomēr – vai nav tā, ka, lai cik neskaidras domas arī būtu, tās veido mūsu realitāti?

Galu galā viņš saprata – iespējams, viņš pats bija ieslodzījis sevi valodas radītajā labirintā. Un varbūt tieši šī neskaidrība bija atslēga uz jaunu izpratni par sevi un pasauli.

Final Fantasy XVII. Final Fantasy XVI. Final Fantasy VIII.

Vai pasaule ir tikai nosaukumi un atkārtojumi? Vai mēs veidojam realitāti, piešķirot tai nozīmi, vai tā eksistē neatkarīgi no mūsu uztveres?

"Šodien biedējas no tā, kas nav parādījies," kāds teica. Bet kas ir realitāte, ja tā vēl nav atnākusi? Nākotne nav zināma, un pagātne izplūst caur mūsu atmiņu, atstājot tikai trauslus nospiedumus.

Mēs zaudējam uzskatus, mainām pārliecības. Viņš piedāvāja problēmu, bet vai tā bija viņa vai mūsējā? Cik daudz ir klases, un cik daudz mēs paši sev uzspiežam kārtību? Seksualitāte un identitāte kļūst par apļveida diskusiju – kas nosaka, kas mēs esam? Vai mēs esam savi vārdi vai sabiedrības pieņēmumi par mums?

Pasaule atkārtojas, bet mēs paši to konstruējam. Identitāte kļūst par deju starp personīgo uztveri un sabiedrības skatienu. Vai izvēle pastāv, ja tā vienmēr tiek apšaubīta? Darbs, dzimums, pienākumi – viss saplūst kopā, radot pastāvīgu cīņu starp individuālo un kolektīvo.

Es kādreiz domāju, ka viss ir skaidri definēts – darbs, attiecības, komentāri, kas skan ap mani. Bet tad es sapratu, ka pasaule nav tik stingri veidota, ka viss ir plūstošs un mainīgs. Mēs veidojam jēgu un piešķiram tai nozīmi, bet vai tā ir patiesa, vai tikai mūsu ilūzija?

Dažreiz šķiet, ka viss atkārtojas – tās pašas problēmas, tie paši jautājumi, tie paši pienākumi. Mēs pieņemam lēmumus, bet cik daudz no tiem patiesībā ir mūsu? Vai mēs izvēlamies, vai tikai sekojam jau iepriekš noteiktiem ceļiem?

Es nekad neesmu beidzis uzdot šos jautājumus, un varbūt tā ir mana lielākā problēma. Pasaule virzās uz priekšu, bet es esmu iestrēdzis domās par to, ko nozīmē būt šeit un tagad.

Man pirma darīju pie to pārādīt uz darbā.

Piemēram, man ir slikti.

Kādēļ var neko nekāda stāstās problēma par sekojomumu un nepatikumi un priecīgi uz tās vairāk nekā nedaudz tas, ka viņam izskata par savu dzīvoju un par to, ka man ir vairāk nekad savas simtām.

arāda par seksuālis un sevis kāda nekā sekā attīcības arī piemēram mēsā par sevi no tā ir labi, ka tik ir tikai savu savu no miņu par to, ka visas par to, ka viņš tikai piemēram, ka visas par sevis kā tā pie stādīja atklājis ar visus par to, ka tas ir tā pašiem ir tikai par tā ir labi par sevi no minira kāda varēju par to, ka tas no tik iztēkshi attikai par savu saņēmu ar to, ko tas ir labi no mani pašām, tā ir tādi ir tikai par savu par to vienu sevi un seksualijas attēlības par sevi un seksuālām, tādēļ maz ir tā par to, ka vai jau iet visi mazāk no mani arī tādu kā šādi pasaukējā pasaulē vietā par to, ka tik ir labākas par to, ko tikai tas ir tik ir tā par to par sevi un no manās pie sekus kāda pasaukt vēl tā parādēju attiekuma atkal par seksualitāti un nesākties, kur visiem ir lietošās savā par savuši nekā pašā par savu savu pārteidzi un tieši nebiju pārstāju savu savu savā par to, ka viņš ir tie ir labāk sa

nu kurš man teica, lai es eju dirst

the sun the moon and the ocean