(no subject)
« previous entry | next entry »
Apr. 19th, 2024 | 04:28 pm
Darbs sākas – kā tas nereti tolaik pieņemts (sal. kaut vai ar J. V. Gētes „Fausta” sākumu) – ar veltījumu dzejas formā. Šis veltījums šķiet esam Novalisa biogrāfijas kontekstā saistīts ar Sofijas tēlu. Taču šajā tēlā iekļauta ne tikai Sofija fon Kīna. Novaliss raksta „Heinrihu fon Ofterdingenu” laikā, kad sēro par viņas nāvi un viņa pētnieki norāda uz to, ka veltījuma soneti pievērsti Sofijai (fon Kīnai). Taču veltījums ir „kombinēts” – tas ir tikpat lielā mērā veltījums Jūlijai fon Šarpentjē, ar kuru Novaliss saderinās 1798. gada decembrī. Volfgangs Frīvalds norāda, ka vienīgais skaidrais (fiksētais) datums, ko Novaliss piemin romāna gaitā, ir 16. marts (5. nodaļa), kad vecais kalnracis atrod zeltu (Frühwald 239-240). Šī diena ir Jūlijas dzimšanas diena. Un tomēr arī tas vēl nav viss: Novalisa veltījums sasaucas ar Heinriha un Matildes dialoga saturu (8. nodaļa). Veltījums ir veltījums Matildei, kas apvieno Sofiju un Jūliju. Heinrihs neapbrīno Matildes „laicīgo veidolu”, bet gan „brīnišķīgo tēlu”, kas parādās viņā. Tas ir Mīlestība pati, Skaistums pats. Sofija fon Kīna, Jūlija fon Šarpentjē ir laicīgi veidoli mūžīgajam pirmtēlam, kurā tās abas ir saplūdušas – potencializētas (laicīgais veidols-mūžīgais pirmtēls, bez tam – tās abas papildina viena otru mūžīgā pirmtēla noteikta veida epifānijās), ordo inversus stilā notiekot pārejai turp un atpakaļ no laicīgā veidola pie mūžīgā pirmtēla, kas apliecina veidolu un pirmtēla saikni (ars inventrix). Novalisa veidotā veidolu attiecība (Sofija, Jūlija, romāna Matilde) galu galā vedina uz veidolu pārsniegšanas figūras veikšanu. Laicīgajā veidolā atpazīstu mūžīgo pirmtēlu – tādējādi manu vēlmju, ilgu intence, kuras objekts bija veidols, apvēršas (Umkippung) un veidols kļūst par vārtiem, caur kuriem plūst pirmtēla intence. „Es” darbības tiek apstādinātas, lai veidolā ļautu būt darbīgam pirmtēlam. Intences apvēršanās ir pieredzes figūras īstenojums.
Otrs piemērs ir 1. nodaļas sākumā Heinriha sapnī parādījies (phainestai) zilais zieds. Kā jau teikts iepriekš, Novaliss uzmet darba plānu un pirmās piezīmes atrodoties Arternā (Tīringene), netālu no Kīfheizera augstienes. Ainava, kas to atgādina, parādās Heinriha tēva atstāstītajā sapnī (1. nodaļa). Kīfheizers ir vieta, kas tā novada nostāstos saistīta ar Jāņu nakts (23./24. jūnijs) brīnumiem – Kīfheizerā Jāņu naktī zied zilais zieds (papardes zieds) un tam, kurš to atrod, paveras pieeja kalna noslēpumiem. Zieds norāda uz Jāņu nakti un pagāniskiem rituāliem, bet vienlaikus Jāņu nakts ir Jāņa Kristītāja svētki. Romānā atainots arī kritīgi izprasts dvēseles svētceļojums un Novaliss raksta arī alegorisku ceļojumu pie Jēzus Kapa tradīcijā un Jānis Kristītājs norāda uz nākošo Kungu. Taču arī tas vēl nav viss: pagāniskā un kristīgās tradīcijas motīvu saplūsmei pievienojas arī eshatoloģiski politiskais aspekts. Zilais zieds romānā notiekošo saista arī ar Jāņa Parādīšanās grāmatu (Apokalipsi) un romantisma laika politisko mītu par Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas imperatoru Frīdrihu Barbarosu kā to valdnieku, kas simbolizē Jāņa aprakstīto apokaliptiskā laika sākumu un iemieso romantisma stilizēto viduslaiku valdnieka ideālo tēlu. Kopš „Ticības un mīlestības jeb ķēniņa un ķēniņienes” (1798) politiskā un utopiskā nākotnes dimensija (dzejnieks ir „atpakaļvērsts pravietis” saskaņā ar F. Šlēgeļa izteikumu, proti, uz laiku sākotni, „Heinriha fon Ofterdingena” un Platona „Valsts” Atlantīdu, paradīzi vērsts skatiens, kas šajā sākotnē nojauš nākotnes valstību – nākošo Zelta laikmetu, kura atmodināšana ir „Heinriha fon Ofterdingena” I daļas 9. nodaļā izstāstītās Klingzora pasakas motīvs) ir klātesoša arī citos Novalisa tekstos. Zilais zieds simbolizē nākotnes utopisko dimensiju, bez tam dzejnieka „jauno redzi”, jauno optiku, kas jāiegūst, taču arī ilgas pēc realitātes dziļdimensijas, viņpuses, arī erotisku ilgu motīvu mīlestībā un tā potencializēšanu mīlestības svētumā. Aspekti mijas un saplūst – dvēseles ceļš pie sevis, sava kodola, kas jāatmodina un Zelta laikmets – šo līniju dažādi aspekti apvienoti zilā zieda simbolā, kas savā veselumā pārsniedz savu aspektu numeriskumu. Zelta laikmets ir slēpts nākotnes neizdibināmībā un tomēr jau klātesošs dzejnieka redzējumā. Individuālais dvēseles liktenis vēršas (Umkippung) visas esamības pārmaiņā, kas savā ontoloģiskajā universālumā pārsniedz galu galā pat politiski utopisko nākotnes dimensiju. Tā Novalisa lasītais Jākobs Bēme runā par visas esamības pavērsienu, ko panākt var cilvēks atraisītībā un Šellings šo domu attīsta darbā „Par cilvēka brīvības būtību un ar to saistītajiem priekšmetiem” (1809).
Vēl viens piemērs ir „uguns” metafora romānā. Uz to īpaši norādījis Frīdrihs Hībels (Hiebel 336-341). Uguns parādās daudzveidīgi un bieži. Klingzora pasakā (9. nodaļa) rakstvedis uzurpē varu uz zemes (rakstvedis kā apgaismību simbolizējošs tēls) un liek sadedzināt Erosa māti. Sofija vēlāk izdala Erosa mātes pelnus dzērienā un visiem, kas to bauda, pamostas jauna redze un apskaidrība. Māte (sirds) ir haoss, no kura nāves dzimst jauns kosmoss. Upuris atgriežas jaunā veidā, taču tieši šī pāreja (upurēšana) ir svarīga kā apvēršanas (Umkippung) notikums. Erosa mātes nāves grieķiskais un pagāniskais elements vienlaikus ir Svētā Vakarēdiena kristīgais elements un Grāla meklējumu elements. (Tādējādi Heinrihs fon Afterdingens ierakstīts Volframa fon Ešenbaha pārstāvētajā un viņa „Parcivālā” aprakstītajā viduslaiku Grāla meklēšanas tradīcijā (Bumke 45 ff.). Karla Lahmana romantisma iespaidā sagatavotais Valtera fon der Fogelveides darbu izdevums (1827) laikabiedriem plašāk atklāj viduslaiku vācu dzeju un tās motīvus, kas agrīnajam romantismam tomēr nav nezināmi (Bein 51). Rakstvedis un viņa palīgi aizdedzina sārtu, kurā sadeg Erosa māte, taču viņi vairs nespēj valdīt pār liesmām (H 141-142) – tās paceļas augstu gaisā un pārvietojas uz ziemeļu pusi, uz Arktura valstību, kur tās ievēsta nakts valstības galu. Taču tikai šo pārveides procesu izgājusī (pieredzes figūru īstenojusī) sirds (Erosa māte) ir zīme laiku griežiem. Sirds līdz tam ir Arktura „ienaidniece” (H 143) – haosa un pasaulīgās mīlestības, bet vēl ne garīgas mīlestības nesēja. Caur liesmām viss tiek pārvērsts un pārtop – arī sirds. Šis pārvērtību caur uguni motīvs atkārtojas vairākkārt tekstā. Uguns sāk kausēt ziemeļzemes ledu, caur uguni tiek attīrīts Eross. Ginnistana iemanto nemirstību, parkas tiek pārspētas pazemē utt. Novaliss: „Mūsu ikdienas dzīve ir priesterība: tajā mēs veicam rituālu – galu galā nenopūlamies ne ap ko citu kā ap svētās un noslēpumainās liesmas iegūšanu un saglabāšanu mūsos”. Viduslaiku mistiķu scintilla animae – dvēseles dzirksts ir dievišķā uguns mūsos, kas jāuzpūš. Par to – lietojot uguns metaforu – runā mistagoģiskā tradīcija kopš Hērakleita (kosmoss ir uguns) un stoiķu laikiem. Liesma ir arī Jēzus simbols un bez tam – Jākoba Bēmes bieži lietotais un arī alķīmiķu tekstos sastopamais visa atjaunotnes simbols. Bēmi Novaliss intensīvi lasa, tāpat alķīmiķu darbus. Liesmās sadeg Fēnikss un atkal no pelniem top jauns – no nāves dzimst dzīvei pārdzimstot, pārtopot. Fēnikss ir alķīmiķu „lapis” – Filozofu akmens, kas apzīmē sasniegtas pārtapšanas notikumu. Fēnikss tiek pieminēts Klingzora pasakā. Uz tā spārniem sēž Fabula un tai lidojot pār Arktura tronim, tas pārtop kāzu gultā. Tā savukārt norāda uz alķīmistu pieminētajām „ķimiskajām kāzām”, kurās rodas lapis. Alķīmistu un Bēmes vokabulārs ir klātesošs „Heinrihā fon Ofterdingenā” uzsverot pārtapšanas, pārveides motīvu. Dzerot no Sofijas sniegtā kausa, kura dzērienā ir Erosa mātes pelni, katrs izjūt saldu dzimšanas prieku un zina, ka viņos mājo debesu māte, kas mūžīgi dzemdina katru bērnu. „Māte ir starp mums” (H 151). „Katrs bērns” ir individuālā dvēsele un tās otrreizējā dzimšana atklājot, ka „debesu māte” ir viņos (scintilla animae). Meistars Ekharts runā par Dieva tēlu [sk. Pielikumu] mūsos, kas nav radīts un nav radies, bet ir bijis pirms pasaules radīšanas un to atraisītībā no pasaules atkal varam atpazīt un caur to būt vienoti ar Vieno. Ergo: romantisma epitemoloģiskais iekšējuma pārākums pār ārējumu, objektīvo ir galu galā fundēts daudz dziļāk par tikai un vienīgi subjetīvismu, pat Kanta izpildījumā. Tas ir fundēts pirmdotībā, kas nav nedz es, nedz objekts, bet gan neradītā (ne lieta) un neradusies (ne es) scintilla animae, nous, gars, par kuru laikam gan runā arī Hēlderlins savā Fihtes kritikā. M. Franks (Frank 57) un D. Henrihs (Henrich ) uzsver Hēlderlina tālākvedošo soli: absolūtais es paliek atkarīgs no sevis – no refleksijas par sevi, bet runa ir par nerefleksīvu esamību (Seyn), kas ir pirms nošķīruma, kas jau parādās es pašrefleksijā. Seyn pirms subjekta un objekta ir Novalisa un Hēlderlina doma. Vācu romantisma iekšējā loģikā šī doma parādās, tāpat kā atsevišķos uzliesmojumos. No objekta pie refleksivitātes un tad pie jaunā kvalitātē izprastas pirmsrefleksīvas esamības (Frīdrihs Šlēgelis u. c). Hībels (kurš grib atsacīties no romantisma apzīmējuma, ko velti attiecina uz Novalisu; viņa gadījumā labāk derētu apzīmējums „orfiskā klasika” (Hiebel 357), kam ir sava tradīcija vēl no Orfeja un orfisko kultu laika) norāda, ka Novalisa piezīmes par Rafaela Madonnu, ko viņš kopā ar citiem romantiķiem ir aplūkojis Drēzdenē, beidzas ar vārdiem „Es esmu Tu” (Hiebel 340). Katrā dvēselē mūžība dzimst kā Savs vārds – individuālā veidā. Sava vārda kopšana ir individuācijas ceļš, kurā Novaliss aicina doties „Heinrihā fon Ofterdingenā”. Romāns noslēdzas nevis ar visu pasaules un dvēseles tapšanas mīklu atrisinājumu, bet gan ar Sofijas vārdiem (kuriem vēl seko Fabulas dziedājums): „sekojiet mums mūsu mājoklī, kura templī mēs dzīvosim mūžīgi un saglabāsim pasaules noslēpumu” (H 151). Noslēpums ir jā(sa)glabā.
Otrs piemērs ir 1. nodaļas sākumā Heinriha sapnī parādījies (phainestai) zilais zieds. Kā jau teikts iepriekš, Novaliss uzmet darba plānu un pirmās piezīmes atrodoties Arternā (Tīringene), netālu no Kīfheizera augstienes. Ainava, kas to atgādina, parādās Heinriha tēva atstāstītajā sapnī (1. nodaļa). Kīfheizers ir vieta, kas tā novada nostāstos saistīta ar Jāņu nakts (23./24. jūnijs) brīnumiem – Kīfheizerā Jāņu naktī zied zilais zieds (papardes zieds) un tam, kurš to atrod, paveras pieeja kalna noslēpumiem. Zieds norāda uz Jāņu nakti un pagāniskiem rituāliem, bet vienlaikus Jāņu nakts ir Jāņa Kristītāja svētki. Romānā atainots arī kritīgi izprasts dvēseles svētceļojums un Novaliss raksta arī alegorisku ceļojumu pie Jēzus Kapa tradīcijā un Jānis Kristītājs norāda uz nākošo Kungu. Taču arī tas vēl nav viss: pagāniskā un kristīgās tradīcijas motīvu saplūsmei pievienojas arī eshatoloģiski politiskais aspekts. Zilais zieds romānā notiekošo saista arī ar Jāņa Parādīšanās grāmatu (Apokalipsi) un romantisma laika politisko mītu par Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas imperatoru Frīdrihu Barbarosu kā to valdnieku, kas simbolizē Jāņa aprakstīto apokaliptiskā laika sākumu un iemieso romantisma stilizēto viduslaiku valdnieka ideālo tēlu. Kopš „Ticības un mīlestības jeb ķēniņa un ķēniņienes” (1798) politiskā un utopiskā nākotnes dimensija (dzejnieks ir „atpakaļvērsts pravietis” saskaņā ar F. Šlēgeļa izteikumu, proti, uz laiku sākotni, „Heinriha fon Ofterdingena” un Platona „Valsts” Atlantīdu, paradīzi vērsts skatiens, kas šajā sākotnē nojauš nākotnes valstību – nākošo Zelta laikmetu, kura atmodināšana ir „Heinriha fon Ofterdingena” I daļas 9. nodaļā izstāstītās Klingzora pasakas motīvs) ir klātesoša arī citos Novalisa tekstos. Zilais zieds simbolizē nākotnes utopisko dimensiju, bez tam dzejnieka „jauno redzi”, jauno optiku, kas jāiegūst, taču arī ilgas pēc realitātes dziļdimensijas, viņpuses, arī erotisku ilgu motīvu mīlestībā un tā potencializēšanu mīlestības svētumā. Aspekti mijas un saplūst – dvēseles ceļš pie sevis, sava kodola, kas jāatmodina un Zelta laikmets – šo līniju dažādi aspekti apvienoti zilā zieda simbolā, kas savā veselumā pārsniedz savu aspektu numeriskumu. Zelta laikmets ir slēpts nākotnes neizdibināmībā un tomēr jau klātesošs dzejnieka redzējumā. Individuālais dvēseles liktenis vēršas (Umkippung) visas esamības pārmaiņā, kas savā ontoloģiskajā universālumā pārsniedz galu galā pat politiski utopisko nākotnes dimensiju. Tā Novalisa lasītais Jākobs Bēme runā par visas esamības pavērsienu, ko panākt var cilvēks atraisītībā un Šellings šo domu attīsta darbā „Par cilvēka brīvības būtību un ar to saistītajiem priekšmetiem” (1809).
Vēl viens piemērs ir „uguns” metafora romānā. Uz to īpaši norādījis Frīdrihs Hībels (Hiebel 336-341). Uguns parādās daudzveidīgi un bieži. Klingzora pasakā (9. nodaļa) rakstvedis uzurpē varu uz zemes (rakstvedis kā apgaismību simbolizējošs tēls) un liek sadedzināt Erosa māti. Sofija vēlāk izdala Erosa mātes pelnus dzērienā un visiem, kas to bauda, pamostas jauna redze un apskaidrība. Māte (sirds) ir haoss, no kura nāves dzimst jauns kosmoss. Upuris atgriežas jaunā veidā, taču tieši šī pāreja (upurēšana) ir svarīga kā apvēršanas (Umkippung) notikums. Erosa mātes nāves grieķiskais un pagāniskais elements vienlaikus ir Svētā Vakarēdiena kristīgais elements un Grāla meklējumu elements. (Tādējādi Heinrihs fon Afterdingens ierakstīts Volframa fon Ešenbaha pārstāvētajā un viņa „Parcivālā” aprakstītajā viduslaiku Grāla meklēšanas tradīcijā (Bumke 45 ff.). Karla Lahmana romantisma iespaidā sagatavotais Valtera fon der Fogelveides darbu izdevums (1827) laikabiedriem plašāk atklāj viduslaiku vācu dzeju un tās motīvus, kas agrīnajam romantismam tomēr nav nezināmi (Bein 51). Rakstvedis un viņa palīgi aizdedzina sārtu, kurā sadeg Erosa māte, taču viņi vairs nespēj valdīt pār liesmām (H 141-142) – tās paceļas augstu gaisā un pārvietojas uz ziemeļu pusi, uz Arktura valstību, kur tās ievēsta nakts valstības galu. Taču tikai šo pārveides procesu izgājusī (pieredzes figūru īstenojusī) sirds (Erosa māte) ir zīme laiku griežiem. Sirds līdz tam ir Arktura „ienaidniece” (H 143) – haosa un pasaulīgās mīlestības, bet vēl ne garīgas mīlestības nesēja. Caur liesmām viss tiek pārvērsts un pārtop – arī sirds. Šis pārvērtību caur uguni motīvs atkārtojas vairākkārt tekstā. Uguns sāk kausēt ziemeļzemes ledu, caur uguni tiek attīrīts Eross. Ginnistana iemanto nemirstību, parkas tiek pārspētas pazemē utt. Novaliss: „Mūsu ikdienas dzīve ir priesterība: tajā mēs veicam rituālu – galu galā nenopūlamies ne ap ko citu kā ap svētās un noslēpumainās liesmas iegūšanu un saglabāšanu mūsos”. Viduslaiku mistiķu scintilla animae – dvēseles dzirksts ir dievišķā uguns mūsos, kas jāuzpūš. Par to – lietojot uguns metaforu – runā mistagoģiskā tradīcija kopš Hērakleita (kosmoss ir uguns) un stoiķu laikiem. Liesma ir arī Jēzus simbols un bez tam – Jākoba Bēmes bieži lietotais un arī alķīmiķu tekstos sastopamais visa atjaunotnes simbols. Bēmi Novaliss intensīvi lasa, tāpat alķīmiķu darbus. Liesmās sadeg Fēnikss un atkal no pelniem top jauns – no nāves dzimst dzīvei pārdzimstot, pārtopot. Fēnikss ir alķīmiķu „lapis” – Filozofu akmens, kas apzīmē sasniegtas pārtapšanas notikumu. Fēnikss tiek pieminēts Klingzora pasakā. Uz tā spārniem sēž Fabula un tai lidojot pār Arktura tronim, tas pārtop kāzu gultā. Tā savukārt norāda uz alķīmistu pieminētajām „ķimiskajām kāzām”, kurās rodas lapis. Alķīmistu un Bēmes vokabulārs ir klātesošs „Heinrihā fon Ofterdingenā” uzsverot pārtapšanas, pārveides motīvu. Dzerot no Sofijas sniegtā kausa, kura dzērienā ir Erosa mātes pelni, katrs izjūt saldu dzimšanas prieku un zina, ka viņos mājo debesu māte, kas mūžīgi dzemdina katru bērnu. „Māte ir starp mums” (H 151). „Katrs bērns” ir individuālā dvēsele un tās otrreizējā dzimšana atklājot, ka „debesu māte” ir viņos (scintilla animae). Meistars Ekharts runā par Dieva tēlu [sk. Pielikumu] mūsos, kas nav radīts un nav radies, bet ir bijis pirms pasaules radīšanas un to atraisītībā no pasaules atkal varam atpazīt un caur to būt vienoti ar Vieno. Ergo: romantisma epitemoloģiskais iekšējuma pārākums pār ārējumu, objektīvo ir galu galā fundēts daudz dziļāk par tikai un vienīgi subjetīvismu, pat Kanta izpildījumā. Tas ir fundēts pirmdotībā, kas nav nedz es, nedz objekts, bet gan neradītā (ne lieta) un neradusies (ne es) scintilla animae, nous, gars, par kuru laikam gan runā arī Hēlderlins savā Fihtes kritikā. M. Franks (Frank 57) un D. Henrihs (Henrich ) uzsver Hēlderlina tālākvedošo soli: absolūtais es paliek atkarīgs no sevis – no refleksijas par sevi, bet runa ir par nerefleksīvu esamību (Seyn), kas ir pirms nošķīruma, kas jau parādās es pašrefleksijā. Seyn pirms subjekta un objekta ir Novalisa un Hēlderlina doma. Vācu romantisma iekšējā loģikā šī doma parādās, tāpat kā atsevišķos uzliesmojumos. No objekta pie refleksivitātes un tad pie jaunā kvalitātē izprastas pirmsrefleksīvas esamības (Frīdrihs Šlēgelis u. c). Hībels (kurš grib atsacīties no romantisma apzīmējuma, ko velti attiecina uz Novalisu; viņa gadījumā labāk derētu apzīmējums „orfiskā klasika” (Hiebel 357), kam ir sava tradīcija vēl no Orfeja un orfisko kultu laika) norāda, ka Novalisa piezīmes par Rafaela Madonnu, ko viņš kopā ar citiem romantiķiem ir aplūkojis Drēzdenē, beidzas ar vārdiem „Es esmu Tu” (Hiebel 340). Katrā dvēselē mūžība dzimst kā Savs vārds – individuālā veidā. Sava vārda kopšana ir individuācijas ceļš, kurā Novaliss aicina doties „Heinrihā fon Ofterdingenā”. Romāns noslēdzas nevis ar visu pasaules un dvēseles tapšanas mīklu atrisinājumu, bet gan ar Sofijas vārdiem (kuriem vēl seko Fabulas dziedājums): „sekojiet mums mūsu mājoklī, kura templī mēs dzīvosim mūžīgi un saglabāsim pasaules noslēpumu” (H 151). Noslēpums ir jā(sa)glabā.