|
|
|
Jūlijs 27., 2005
21:43 - .miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Liela brēka, maza vilna? I don't think so. Ar papēžainām kurpēm aizjozu
uz trolejbusu, kurš man degungalā [nu, ok, nedaudz tālāk] aizbrauca
prom, skrēju uz nākamo pieturu, veiksmīgi izvairījos no sastrēgumiem,
skrēju uz LU, ar nodauzītiem papēžiem aizklakšķināju līdz uzņemšanas
zālei, skaļiem soļiem piegāju pie Sava Reģistratora - Datoronkuļa, un,
vēdinoties ar pasi, gaidīju rindā. Apmēram bez desmit sešos apsēdos
krēslā.
- Nu, kas tad šoreiz uz sirds?
- [Smaids.] Es gribēju prioritātes nomainīt.
- Čeku neatradi?
- [Lielāks smaids.] Atradu. Grāmatā. Tomēr bija.
- Nu, ko tad tu tur gribi mainīt?
Beigu galā es vēl aplaimoju kādu skuķi, kura cerēja uz kamunikāciju
budžeta vietu, jo mana atteikšanās devai viņai to vietu. Skuķes
Reģistratortante gan noblisināja acis par to, ka es atsakos no tās
budžeta vietas, bet nu - kopumā - visi laimīgi, tā teikt.
Jā, un tante no blakusgaldiņa mani arī atcerējās.
|
Jūlijs 26., 2005
12:13 - .kā forsaken uz LU gāja.
Lai nu kam vakar bija neveiksmīga diena, man jau nu noteikti.
Pēcpusdienā aizbraucu uz LU, satiku trīs bijušos klasesbiedrus,
nopriecājos, jo viņi laipni man piedāvāja savu morālo atbalstu ceļā
līdz galdam ar pieteikuma anketām. Vēl vairāk, viņi pat neatteica
sastādīt man kompāniju gājienā līdz kasēm. Samaksāju tos desmit latus,
aizgāju pie datoronkuļa, parādīju viņam savu dokumentu oriģinālus,
noliku uz galda čeku, bet to viņam laikam nevajadzēja, jo viņš neņēma;
kaut kur nobāzu un cerēju labi drīz tikt atkal brīvībā.
- Jūs samaksājāt kasē desmit latus?
- Jā.
- Iedodiet, lūdzu, čekiņu.
- Tā...kur es viņu...
Pārraku visu somu vairākas reizes, pārraku maku, pārraku grāmatu,
miljons reižu skatījos zem galda, zem krēsla, datoronkulis pat zem
printera un klaviatūras paskatījās. Čeka nav. Meklējam vēlreiz.
Klasesbiedri, bijušie, sāk rēkt, datoronkulis arī jau smaidīgs,
datortante no blakusgaldiņa arī iesaistās meklēšanā. Datortante no
otras puses blakusdatora arī staipa kaklu un smaida. Šķiet, zālē nebija
neviena cilvēka, kas nebūtu pamanījis manu, khm, ķibeli.
Kasieres smaidīgas izsita man tukšu čeku un ar diviem zīmogiem
apliecināja, ka esmu tik tiešām to naudu samaksājusi. Fotografējoties
es smaidīju kā aprīļa saulīte, jo nevarēju aizmirst piedzīvojumus pie kasēm. Ja es mācīšos LU, neviens manu studenta apliecību neredzēs.
Un ar to arī visam nebija lemts beigties, jo, dzerot kafiju un kaut ko
stiprāku Bastejkalnā, es pamanījos izliet somā to kaut ko stiprāko.
Smagākais cietējs bija telefons, ja manu pašapziņu neskaita. Nu, toties
dažas dienas man būs jauns un smuks mobilais. Diemžēl Nokia.
Un arī ar to manu nelaimju klāstam nebija lemts beigties. Ierados Forum Cinemas uz War Of The Worlds apmēram 30 sekundes pirms filmas sākuma. Skrēju.
P.S. Vakar, pirms gulētiešanas lasot Lasher, mazais čeks izkrita no grāmatas. Lauks dabūs pa vienu vietu, jo pēc tam, kad es pārskatīju to grāmatu, viņš paņēma. Un arī neatrada. Vai arī ļaunprātīgi noslēpa.
Mūzika: Depeche Mode - Master And Servant
|
|
|