Vispirms jau liela buča vietējam tautietim vārdā hemmis . Skatos bildes tajā saitā un..mmm..tik..mmm..i'm speachless. Laimei jau nevajag daudz. Tas droši vien man kā kompensācija par manu pastaigu, kura izvērtās tāda nu..hmm... Sākumā es atklāju, ka esmu saģērbusies par plānu, tad bija tās joks.. es vienam džekam sastāstīju, ka man ir draugs (jau pirms kāda laika..nezinu, kāpēc..vnk velniņš aiz kājas paraustīja)..saskrējāmies šodien un viņš man prasa - kā tad man ar to čomu iet? Pilnīgi vai apjuku. Bet manas spējas sacerēt melus ir nudien apbrīnojamas. Savu smīnu pamanījos pārvērst laimīgā smaidā, un sāku stāstīt, cik viss ir "apbrīnojami normāli". Kad viņš pajautāja, cik tad šamajam gadu, tēloju, ka nesadzirdzēju jautājumu, jo vajadzēja taču attīt "filmu" atpakaļ un pārdomāt, ko es viņam tajos aizvēsturiskajos laikos īsti biju teikusi, lai mani nepieķertu melos.. (iztukšoju savu kafijas tasi tikko; veselu dienu nebiju dzērusi ne pili kafijas; ietaisīšu tūlīt vēl) . Kad nākošreiz man prasīs, laikam teikšu, ka "izšķīrāmies, bet tas ir sāpīgs temats un es nevēlos par to runāt". (am I evil?)
Šodien mani atkal atcerējās viena nevēlama persona. Pielīda man visādi. Un beigās pajautāja, vai nevarēšot vasarā vienu tusu sarunāt manā vasarnīcā. Nē. Viņš: ne vairāk kā 20 cilvēki. Izslēgts. Man laikam pierē uzraksts "Lētticīgo Klubiņa Prezidente". Lai jau būtu. Bet uz tik tizliem pielīšanas mēģinājumiem pat es neuzķeršos. Beigās jau knapi valdījos, cik ļoti mani bija tas viss pasākums nokaitinājis.
Ciest nevaru, ja mani sauc par dūdiņu. Tāda dūdiņa. Parādīšu es tev dūdiņu, lāpsta tu tāds!