|
Jūlijs 28., 2004
f | 14:46 Es beidzot sapratu, ko es sevī neciešu. Agrāk es domāju, ka neciešu
savu raksturu, būtību..kaut ko tādā stilā. Nē. Neciešu es savu
spoguļattēlu. Gaužām vienkārši.
Pret savu raksturu man iebildumu nav. Vismaz galvenajos vilcienos.
Citiem gan laikam ir problēmas. Es taču pati savas ģimenes acīs esmu
kaut kas vēl labāks nekā melnā avs. Ja mans viedoklis atšķiras no
mammas vai brāļa viedokļa, skaitās, ka es runāju pretī vai arī purpinu.
Tāpēc, protams, cenšos muti viņu klātbūtnē virināt pēc iespējas retāk.
Šodien mani moka neaprakstāma garlaicība. Pierādījums? Es sakopu māju pēc savas iniciatīvas un pulkstenis vēl pat nav trīs.
Dino Budzati Tatāru tuksnesis arī ir gaužām garlaicīga
lasāmviela. Vismaz pagaidām. Tikai es nezinu, vai saņemšos noskaidrot,
kas notiek tālāk, jo man nepatīk lasīt kaut ko tādu, kas mani
nepiesaista jau ar pirmajām piecām lappusēm. Ne tikai nepatīk - es to
pat tālāk nelasu.
Varbūt aiziet uz grāmatnīcu vēlreiz pasiekaloties ap Veihuejas Šanhajas mīlulīti?
Varbūt pastaigāt pa veikaliem, kuros mani nekas nepiesaistīs simt punktu?
Varbūt iziet uz balkona un pacelt vidējo pirkstu pret debesīm?
Nē, baigais ļeņins...
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |