|
|
|
Jūnijs 30., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 17:23
Drīz jau gads būs riņķī, kopš esmu iesaistījusies attiecībās ar savu ego, kopš baudu brīvību, skaistumu, patiesību, mīlestību un nosacītu neatkarību, bet no iepriekšējām attiecībām vēl arvien līdzi skrien nenokārtotas lietas. Pirms tam neviens neteica, ka vajadzēs tik daudz laika, lai tiktu pavisam ārā no aploka.
29. septembris bija tā diena, kad, sēžot pie Coffee Nation āra galdiņiem, es sapratu, ka tā būs īstā diena, ka ilgāk vairs nevar, ka jāliek ".", ko arī izdarīju. Pēc nedēļas sabijos, un "." vietā ieliku ";". Tolaik es gan īsti nesapratu ";" pielietojumu. Ne īsti punkts, ne īsti komats, ne īsti domu zīme. Nevarētu teikt, ka tagad esmu gudrāka, bet tas tā. Pagāja vēl viena nedēļa, un tad gan bija laiks likt beigu pieturzīmi. Es protu dzīvot nesteidzīgi, vai ne. Dažreiz tracina.
Šodien dabūju mantas, kuras biju atstājusi viņa mājās, un sākumā nekādi nespēju saņemties un aizbraukt pakaļ. Iztrobelēju visus, ko vien varēju, lai savāc manā vietā un atved, bet pēc tam tik un tā vilku gumiju garumā, nevarēju un nevarēju savākt tās mantas arī no tā saucamajiem citiem. Nevajag domāt muļķības no sērijas varbūt-nemaz-negribēji-lai-beidzas-tās-attiecības. Es vienkārši esmu slinka flegmatiķe, that's all.
Viena nieka piektdiena, dažas nieka stundas, bet dzīve pēkšņi ir kļuvusi stabilāka kā jebkad un es jūtos tik pieaugusi kā vēl nekad. Nevis tā, ka man tagad būtu trīsdesmitgadnieces prāts un domāšana, nē. Tagad tiešām jūtos tā, it kā man būtu tie deviņpadsmit. Un viss, ko vajadzēja - atgūt mantas un atrast darbu. Un varbūt aizbraukt uz ārzemēm mācīties. Bet aitas skaita rudenī, vai kā nu tur skanēja tas teiciens.
Un nevajag teikt, ka esmu pesimiste. Esmu sasodīti optimistiska un sasodīti uz cilvēkmīlestību tendēta reāliste. Pamēģini nu pats ar tādu personības kombināciju dzīvot visu laiku vienā taisnā līnijā.
Šovakar iekš Office Lounge pasākums smēķētājiem.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |