|
|
|
Aprīlis 28., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 01:25 - vienatnē
Cilvēki iet garām un atskatās. Es gaidu kaut kādas piezīmes un komentārus, bet nekas tāds neatskan, un esmu par to pateicīga.
Draugs iekāpa vilcienā, atstājot svarīgāko no visām sarunām nepabeigtu, ar solījumu turpināt to, kad atgriezīsies, bet es pateicu sava mūža patiesāko veiksmīga ceļojuma novēlējumu. Kaut kā sanāca. Ļoti gribēju, lai viņam brauciens būtu izdevies.
Apsēdos te, slīpumā, ar domu pavērot cilvēkus. Ja paceļu galvu - ko tik nevaru saskatīt. Visu ko. Neko īpašu. Viņi mani neinteresē, nesaista. Daudz labāk ir tā - ar puspieliektu galvu, kad saule spīd tieši acī, bet neapžilbina, un vējš visus matus no pieres nost papūš tieši vajadzīgajā, varētu pat teikt - pareizajā, virzienā.
Pirms vēl vilciens bija pienācis, instruēju draugu sadalīt cepumu paciņu tā, ka četri paliek man, bet visi pārējie - viņam. Vairāk kā četri. Iedalīja man piecus. Teicu, ka viņš nemāk skaitīt. Viņš: "Protu. Tāpēc arī ieliku piecus."
Garāmgājēji. Tas vīrietis gaiši zilajās džinsās laikam knapi novaldījās kaut ko man nepateicis, jo, skatīdamies uz lapiņu kaudzi man klēpī, ar savu cigareti gandrīz tajās iebakstīja. Es varētu vērot garāmgājēju apavus. Ja man būtu patikšana to darīt.
Nogājusi no perona, kādu brīdi nezināju, ko darīt. Roka sāpēja, un cilvēki uz ielām ir vēl kaitinošāki ceļu satiksmes dalībnieki kā ceļaruļļi, kas brauc ar 30 km/h pa līkločiem bagātu šauru ceļu mežainā apvidū, jo uzgrūžas tieši tai rokai. Kreisajai. Daži dod priekšroku iesišanai ar kartona kasti. Augstprātīga paskata dāmas ar gredzenotām rokām par labu atzīst tiešu sitienu atvēzienā. Ar saviem tūkstoš gredzeniem pa manu vienu vienīgo. To, kas kreisajā rokā.
Saule ātri riet aiz Vanšu tilta, man uzmetusies zosāda, un mugura no sastingušās pozas sākusi sāpēt, un es zinu, ka man atliek tikai piecelties un turpināt ceļu, un kļūs gan siltāk, gan nestīvāk.
Izgājusi no stacijas, es joprojām nezināju, ko darīt. Melnajās drēbēs karsti, bet sēdēt vēsā kafejnīcā arī grēks. Publika tur viena un tā pati. Sveša. Tāla. Neinteresanta. Sēdēt laukumā nevar. Jaunietes tautastērpos un jaunieši (nupat ieraudzīju skudru uz savas jakas) melnos uzvalkos aizņēmuši visas tās sēdvietas, kuras nebija aizņēmuši (pavasara) jūtu pārņemti veci un jauni pārīši, putnu barotāji un skolnieciņi, kuri spējuši uztaisīt pietiekami nopietnu sejas izteiksmi, lai kādā stūra veikalā varētu bez dokumentiem nopirkt cigaretes vai alkoholu. Vai abus.
Izjaucu savu pozu, izvirzot kāju uz priekšu, traucējot tiem, kas grib pa četriem vienā līnijā iet pa celiņu arī man garām, bet neizjūtu ļaunu prieku. Neesmu te citronus pelnīt nākusi.
Gandrīz jau aizgāju mājās. Bet šodien taču ieraudzīju pirmo taureni. Dzeltens bija. Krastmalā. Ļoti sapriecājos. It kā man būtu seši gadi, mugurā jaunā kleita un mamma nopirkusi gadatirgū cukurvati.
Nepaspēju pat nodomāt, ka "mājas pagaidīs" vai "ak, cik jauks laiciņš", un pat ne "varētu piesēst un uzsmēķēt", vienkārši mainīju maršrutu par dažiem grādiem un kāpu kalnā, pirmā pastaigas apļa laikā novērtējot situāciju sabiedrības raibumā un sēdvietu daudzumā, bet otrā apļa laikā izvēloties vietu (pa vidu pārītim labajā un divām meitenēm kreisajā pusē, ievērojot trīsdesmit četrdesmit metru distanci no katriem) sev.
Esmu nosēdējusi te gandrīz divas stundas. Esmu garāmgājējus par netraucējošiem un neieinteresējošiem atzinusi.
Esmu nosalusi.
Ai, galīgi izjaucu pozu. Visu izkustināju.
|
Reply
|
|