|
|
|
Jūlijs 5., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 22:06
Cilvēki mani kaitina, bet, tajā pašā laikā, man viņi tomēr ir
vajadzīgi. Vakarnakt kā āmurītis pa galvu nāca apskaidrība, ka es
atsvešinos no cilvēkiem. Ar īstiem, dzīviem cilvēkiem es sarunājos
gaužām maz. Īpaši pēdējās pāris nedēļas. Agrāk es biju novērotājs, bet
tagad neesmu arī tas. Tā vien šķiet, ja kādu laiciņu turpināšu tādā
garā, drīz vairs pat no mājas neiziešu. Kaut vai viena pati. Es pat
varu uzskaitīt cilvēkus, ar kuriem pēdējo dienu laikā esmu runājusi.
Vakar tā bija mamma un friziere. Šodien tā atkal bija mamma un viens
bijušais klasesbiedrs, kuru nejauši satiku kursos. Bet... es arī
nevēlos īpaši kādu satikt... Varbūt es ļoti riskēju, rakstot sekojošo,
bet, kā nu lai tagad tā saprotami izsakos (?)... Labi. Es jūtu
kilometriem biezu sienu, satiekot agrākos draugus, kas, pēc idejas, arī
tagad tādi skaitās. Man nav pieņemams viņu domu gājiens. Viņi ir tik
atšķirīgi no manis. Es pat domās sāku kritizēt viņus. Nav ne smakas no
tā, kas bija agrāk. Un man ir žēl, ka tā. Bet es tur neko nevaru darīt.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |