|
|
|
Marts 19., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 20:06 - ceļš uz mājām, putekļiem klāts un balts, nē. saīsināts
Beigusi darboties ap pavadzīmēm, izgāju no biroja, - mētelis vaļā, saulesbrilles rokā, līdz galam neaizvērta somiņa plecā, gaišs prāts - darbiņš padarīts, nauda kabatā, braucam mājās. Pēkšņi vējš un sniegs un sniegs un vējš, mētelis kā Betmenam, šalle acīm priekšā, somiņā sniegs, lavījos kā aklais līdz mašīnai, pieturēdama mēteli ar rokās iežņaugto somiņu. Pavasaris skaitās, vai ne. Nē, nu, ellē visu to pavasari, tas mani interesē tikai tāpēc, ka pēc tam būs vasara. Bet nejau par to stāsts. Stāsts par to, kā es braucu no vienām mājām uz otrām mājām. Sabiedriskais transports, protams, mans vecais draugs, iet visos nepareizajos laikos, bet tā kā māmiņas draudziņam patīk vizināties ar mūsu mašīnu, viņš piekrīt aizvest mani līdz Skrīveriem, lai es lecot iekšā tajā vilcienā un tamlīdzīgi. Nu, ja viņš tā, es aizslēdzu prom to pensionāru Latvijas Radio 2, kuru biju spiesta klausīties gan darbā, gan īsajos pārbraucienos no darba uz mājām, no mājām uz darbu, no darba uz veikalu, no veikala uz veikalu, katru mīļu sasodītu brīdi, vienvārdsakot. Uzliku brāļa atstāto disku. Iegadījās Rammstein remiksi. Putenis un cienījamo mūziķu plosīšanās mijiedarbība patīkami relaksējoša bija, atļaušos piebilst. Pēc tādiem daudzumiem Latvijas Radio 2 kā šajā nedēļas nogalē, man arī Ruki Vverh liktos kā dieva svētība. Diez vai.
Skrīveros, kad mašīna jau aizbraukusi un esmu iegājusi stacijā (Kur jūtos kā personāžs filmā par mazu, mistisku ciematiņu, kur visi viens par otru visu zina un katrs iebraucējs ir Lielais Noslēpums, kas noteikti ir cītīgi un nekautrīgi jāapskata no visām iespējamajām pusēm. Šis pats svešinieks tiek nogalināts tuvējā malkas šķūnī filmas pirmo piecpadsmit minūšu laikā.), atklāju, ka bēdīgi slavenajā 1188.lv noskatītais vilciens kursē tikai darbadienās.
Sarkanmataina meitene, kuras aprakstā es neiedziļināšos, parādīja man ceļu uz šoseju. Pareizāk sakot, - ceļu uz autobusu, kas mani aizvedīs līdz šosejai tikai par pieciem santīmiem (un nekādu zemtekstu). Pabraucu garām savai šosejas pieturai, autobusa šoferis mani izmeta 50 m tālāk. Uz tilta. Man nebija daudz laika domāt par to, vai tur vispār drīkstēja apstāties, lecu ārā no autobusa un ar seju pret puteni gāju meklēt stopēšanai piemērotu vietu. Man šķiet, tā vieta, kur es stāvēju, tiek saukta par ieskrējiena joslu. Un tad, kad biju nostāvējusi tur kādas piecas minūtes, mani sāka pārņemt nelaba aizdoma, ka cilvēki šai vietā ievēro CSDD noteikumus. Bezcerīgi noplivināju roku kādas neizskatīgas mašīnas priekšā, tajā pašā laikā domādama, - kur lai, sasodīts, atrod labāku vietu? Vienā pusē tilts, otrā pusē kalns, nav taču, kur iet.
Bet bezcerīgais vēziens laikam bija tik pilns izmisuma, cik liels tas var sakrāties piecās minūtēs stratēģiski neizdevīgā stopēšanas vietā puteņa laikā, ka neizskatīgās mašīnas šoferis apstājās. Man par pārsteigumu, viņam blakus sēdēja sieviete. Kā zināms, sievietes nestājas gandrīz nekad, bet kombinācija - vīrietis un sieviete - nekad nekad. Mašīnā nereāli, vienkārši vārdos neaprakstāmi skaļi skanēja no tvaja djevočka s drugim, i ti brodjiš do utra un tādā stilā. Un tā līdz Lielvārdei.
Lielvārdē apstājās smuka un sarkana, aizveda mani līdz pašam centram un apjautājās, vai es mēdzot iet uz Forum Cinemas. Es teicu, ka mēdzu.
|
Reply
|
|