|
Februāris 22., 2006
f | 20:59 - .bēniņstāvā. Kāpjot uz divsimt septiņpadsmito stāvu pie mesjē mākslinieka ar sirmajiem matiem un smejošajām acīm, vairākas reizes nācās apdomāt, tieši cik ļoti es gribu mācīties pie viņa, jo mans organisms nu galīgi vairs nav tik jauns un žiperīgs, lai lēkātu pa pakāpieniem kā pa klasīšu laukumiem tajos tālajos sākumskolas gados. Taču tad, kad es tur jau sēdēju un turēju rokā savu trīs hā zīmulīti, turklāt - galīgi kreisi, if I may say my opinion out loud, un vilku līnijas no viena punktiņa uz otru, es nodomāju, ka varētu tur tā sēdēt mūžīgi. Sēdēt un vilkt līnijas, un neko citu nedarīt. Un tu domā tikai par tām līnijām, par tiem tieši divdesmit trīs punktiņiem uz savas lapas, par līnijām un par punktiņiem, un par to leduspuķes zīmējumu, kas tur veidojas.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |