|
|
|
Februāris 19., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 19:01 - .vilcienpārbrauciens.
Piezīme sev - turpmāk es braukšu tikai ar autobusu, jo vilcieni ir nāves slazds, nav divu domu. Tāpēc jau noteikti arī biļete ir lētāka un laiki izdevīgāki, vai gan nu filmas nav pietiekami skatītas un grāmatas lasītas, lai zinātu, ka vieglākais ceļš izrādās esam tas, hmm, nezin kāpēc, tagad šķiet, ka pareizākais. Nē, nē, nē, tas vieglākais un ērtākais dzīvē reti kad tik tiešām tāds arī ir.
Šorīt pārvācos divas reizes, trīs vagonus izmēģināju, cerībā, ka trešais tomēr būs labs, jo tad jau vairs bija atlicis tikai viens, uz kuru pārvākties; vilcienam četri vagoni.
Pirmajā vagonā (pēdējā) bija ļoti auksti, kas vēl nebūtu nekas nāvīgs, maz pasažieru, kas ir ļoti labi, un kaut kas, kas ir salūzis un visu laiku grab, pārmaiņus klusāk un skaļāk. Parasti - skaļāk. Tā graboņa mani tracināja tik vārdos neaprakstāmi, ka laikam man bija aptumšojies prāts, jo es pilnīgi nopietni apsvēru iespēju nepārvākties uz citu vagonu. Sak', ja reiz citi (trīs) pasažieri sēž..un varbūt braukšanas laikā tā grabēšana mitēsies (nemitējās)...bet varbūt vienkārši pieciest, nav jau tik ļoti traki... Tomēr, līdz ar vārda pieciest izskanēšanu prātā, sapratu, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks. Jo viss sākas gluži nevainīgi. Sākumā tu pieciet, ka tev pie ēdiena ir pētersīļi, kaut esi palūdzis, lai tur no tiem nebūtu ne smakas, pēc tam tu pieciet pārāk stipru vai pārāk saldu kafiju, pēc tam tu pieciet graboņu vilcienā, pēc tam tu pieciet visādu ļautiņu sprēgāšanu, visbeidzot tu pieciet to, ka vīrs tevi klapē ar mīklas rulli. Nu, nē, es nepiecietīšu, ka kaut kāds vīrietis paceltu roku pret mani (tā bija tikai vienreiz, bet es gāju pirmajā klasē, un es neteiktu, ka to īpaši piecietu).
Pārvācos uz citu vagonu (pirmspēdējo). Siltāks un, šķiet, nekas arī negrab. Viss ļoti jauki, atskaitot tos trīs džekus, no kuriem džekiskums strāvoja jau pa gabalu. Eu, negribi piezvanīt zaķim? jautā viens. Kādam zaķim? atjautā otrs. Nezinu, man te rakstīts - zaķis. 9873... Iegrimu grāmatā. Aizbraukšu mājās, nopirkšu aliņu, kaut ko ēdamu un skatīšos hoķi! atskan man tieši pie auss. Spēji pagriezos uz runātāja pusi, kas ar savu roku bija pilnībā manā krēslu pusē ielauzies, ar savu balsi okupējis visu vagonu un nemaz nejūtas traucēties. Nemaz neiedomājas, ka cilvēks, kuram klēpī ir atvērta grāmata, varētu vēlēties to arī lasīt. Klusumā! Uz kādu mirkli Aurotājs pieklusa. Viņa sarunbiedrs kaut ko teica. Nabaga cilvēks. Taču jau pēc īsa mirkļa atklājās, ka Aurotājs arī klusējot nespēj paklusēt. To skaņu, kuru viņš izdalīja, varētu nosaukt par sūkšanu, to nobeidzot ar mēles klakšķi. Trīs tādi sūcieni pēc kārtas (jautājums, kas mani vienmēr ir nodarbinājis - vai cilvēki, kas tā izdarās, tā rīkojas apzināti un vai viņi paši pamana?), un es pārvācos uz nākamo vagonu. Džekiņi sāka skandināt melodijas savos mobilajos.
Trešais vagons (pirmspirmspēdējais jeb otrais) izrādījās vēl siltāks, bet krietni pilnāks (saelpojuši visu) par abiem iepriekšējiem. Tomēr tukšs sols bija atrodams (ciest nevaru, ja kāds pretī sēž) un it kā nekas negrabēja, un...pasažieri bija klusi, varēju lasīt tālāk, ko nu mans grāmatas varonis runāja.
|
Reply
|
|