|
|
|
Februāris 4., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 02:16 - .misters Dārsijs un citi.
Mēģinot izdomāt, kurā mirklī sākās mana diena, esmu spiesta aizklīst līdz pat vakardienai, bet, ja pieņem, ka tagad ir rītdiena, tad līdz aizvakardienai, kaut gan es vienmēr esmu turējusies pie pārliecības, ka nākamā diena ir sākusies tikai tad, kad starp to un iepriekšējo ir bijusi gulēšanas un miega pauze.
Gulēšanas un miega pauzes nav bijis. Agrs vēl.
Vakardien man bija tas prieks mazajā bibliotēkā starp jaunajām grāmatām atrast nevērīgi atstātu mētājamies V. Peļevina Šausmu ķiveri, kuru es tūdaļ paķēru, pa ceļam paņemot arī Dž. Januci Mafijas pavārgrāmatu, bet tas nav svarīgi. Šausmu ķivere, tas bija svarīgi. Varētu raksturot grāmatu ar citātu no tās - Īsta krātuve vai izgāztuve. Dažu stundu laikā biju izlasījusi, gluži kā vecajos labajos laikos. Un sajūta, kā lasot sveša logfailu.
Bet, kad es stāvēju autobusā, negribīgi pagriezusi skaļāk dziesmu, šķiet, Klaha - Marchen, un, gaidīdama baterijas nosēšanos kuru katru mirkli, atspiedos pret kādu krēslu, ignorēdama gan roktura spiešanos mugurā, gan no televizoriņa nākošās filmas skaņas, man šķita, ka tieši tas mirklis ir manas dienas sākums. Kur tas vispār redzēts, es pie sevis dusmojos, sabiedriskais transports, man jāstāv kājās, tas viens, to vēl kaut kā var pieciest, galu galā, pusotra stunda laika iemācīties to pieciest, bet televizors, kas tā par bezkaunību. Televizors, kurš turklāt darbojas, tas otrs. Bezkaunība. Sabiedriskais transports, lai arī pilns ar visādiem ļautiņiem, un es apzināti lietoju vārdu ļautiņi, jo tie tik tiešām ir ļautiņi un nekas cits, es tā parasti nerunātu, bet tas televizors. Tas televizors, pie velna! Sabiedriskais transports, tātad, lai arī pilns ar visādiem ļautiņiem, tomēr ir kā miera osta, kurā es varu uzkavēties pusotru stundu, skatīties pa logu uz garāmslīdošajām ainavām, klausīties savu mūziku un domāt savas domas, nevis cerēt, ka televizors taps izslēgts. Brauciena otrajā pusē es sapratu, ka tur rāda Nārnijas hronikas, bet ap to mirkli es jau biju tik ļoti vīlusies cilvēcē, ka tur, manis pēc, varēja būt tiešā reportāža no Eifeļa torņa, kurā ierāpies Toms Krūzs un lūdz manu roku. Es nebūtu reaģējusi.
Tomēr tādas padarīšanas ilgi nespēja nomākt manu prātu. Mans ponijs uz pieres nebija sačirkojies, man bija pārdzīvots zobārsta apmeklējums aiz muguras, jauns mitrinošais krēms somā, un es devos uz Forum Cinemas. Pulkstenis bija gandrīz pusseptiņi, tātad, es varēju paspēt uz seansu par savām trīs stundām agrāk, nekā biju plānojusi. Paspēju. Brīvas apmēram sešas vietas. Pirmajā rindā. Nē, paldies.
- Uz nākamo seansu, lūdzu.
- 21.15, ja?
- Jā.
- Viena?
- Jā.
Šarlote noteikti būtu stāvā šokā par mani, bet es jau sen zināju, ka iešu viena. Tomēr trīs stundas līdz filmai ir trīs stundas, un, nujā, pailgs laiks. Kompānijā mana kafijas vai kā cita tase noteikti tukšotos daudz lēnāk. Visi ceļi, kā zināms, ved uz Coffee Nation, un tā kā mani atšuva trīs cilvēki, un pati kafejnīca bija kā pārbāzta, iekārtojos pie letes, palūdzu pelnutrauku, Caffe Mocha un izvilku no somas Mafijas pavārgrāmatu. Apmeklētāju pūlī sazīmēju dažas pazīstamas sejas, bet man tās nebija tik svarīgas, cik svarīgas tās man varētu būt, ja es būtu blonda, čirkaina meitene un mans vārds sāktos ar A burtu, tā nu es iegrimu cigarešu dūmos, kafijā, receptēs un stāstā.
Ja mana diena pēc tam nebūtu sākusies vēlreiz, es varbūt nepriecātos par tādu atšūšanu, bet tagad, nudien, nemāku teikt, jo tā diena pēc tam pamanījās sākties vēl vismaz septiņpadsmit vai deviņpadsmit reizes.
Pa ceļam uz kino nopirku kruasānu. Dieva izgudrojums, goda vārds. Man pašai nepatīk, ja citi staigā pa ielām ar kādu hamburgeru, Snickers vai kaut ko tamlīdzīgu rokās, bet, vienalga, man bija kruasāns, Dieva izgudrojums, man gribējās ēst. Pirksti gan sala ļoti. Esmu kaut kur pazaudējusi cimdus. Es vienmēr pazaudēju cimdus. Un šāda fakta konstatēšana man nepalīdz no tā izvairīties. Neraža.
Pa ceļam uz kino es arī sapratu vienu ļoti svarīgu lietu. Man ir vajadzīga jauna somiņa. Vai arī maciņš. No Burberry. Tikai 49 Ls. Bet varbūt tomēr somiņa. No DKNY. 79 Ls. Bet varbūt tā lielā nezināmās izcelsmes soma pa 169 Ls. Nu, tas vēl būs jāizdomā. Labāk tomēr somiņu. Es gribu, lai man ir daudz somiņu. Pagaidām man ir tikai sešas. Un kas tas vispār pa skaitli. Būtu bijušas septiņas, bet vārdā neminama persona pieprasīja vienu atpakaļ. Tātad - vajag jaunu. Jāuzdāvina sev svētkos. Ne V.d, bet v.d.
Zāle bija gandrīz pilna. Cik jau nu tālu es spēju saskatīt.
Kā var nākt uz tādu filmu ar popkorna pakām un Coca Cola pudelēm, nesaprotu. Kaut vai negāzētā (vai gāzētā) minerālūdens pudelēm. Pilnīgi izslēgts. Vispār, vajadzētu rīkot atsevišķu pirmizrādi tiem cilvēkiem, kas ir lasījuši grāmatu. Tad redzētu, kā nākt ar popkornu. Nav jau nekāds Djūss Bigalo un Eiropas Žigolo, ir Pride & Prejudice, Dž. Ostina, 19. 18. gadsimts un Anglija. Šķiet, no manis pa kreisi sēdēja kāds, kurš bija lasījis grāmatu. Vai arī vienkārši attapīgs cilvēks. Nevienu reizi nesmējās pilnā rīklē, bet ik pa mirklim (vajadzīgajos mirkļos) iespurdzās. Gandrīz kā es. Sirdī ielija siltums tajā mirklī, kad dzirdēju tiešu citātu no grāmatas. Manas dienas sākums. Daudzi notikumi izlaisti, daudzi sapludināti kopā, mazliet pārveidoti, bet tomēr var teikt, ka tā ir ekranizācija. Cilvēkam, kas grāmatu nav lasījis, daudzas epizodes varētu šķist neizprotamas, bet tās nu vairs nav manas problēmas, jo filma bija lieliska. Savirpināju šalles bārkstis, skatīdamās un gaidīdama, kas būs tālāk. Kā būs tālāk, pareizāk sakot.
Noteikti iešu skatīties vēlreiz. Ja kāds izmaksās, ņemšu līdzi.
|
Reply
|
|