|
Jūnijs 21., 2004
f | 15:54 Šad tad aizdomājos par savu istabiņu. Gribu pierunāt, lai man nopērk kumodi un spoguli ar durtiņām. Vienmēr esmu vēlējusies senlaicīgu kumodīti. Gribētos, lai sanāk tāda tīri eksotiska vietiņa. Istabas rozīgās sienas, griestus un grīdu jāslēpj ar ķiršu krāsas, bordo un lillā nieciņiem..par laimi, tapetes ir krāsojāmās.. mana bordo dīvāngulta ar superīgiem spilveniem, plaukts manai mazajai bibliotēkai, kumodīte ar augstākminēto spoguli, spilveni uz paklāja, vīraks uz plauktiņa, mazs, mazs galdiņš, kur uzstatīt korintes ūdenspīpi, kad viņa (ja viņa) brauks pie manis ciemos.. Cerams, ka būs arī izeja uz balkonu, lai naktīs varu izlīst ārā, pamest acis un vientulīgajām ielām un izbaudīt pašai savējo, izkūpināt kādu Trussardi vai Camel. Tas pat izklausās skaisti.. Patiesībā gan jau būs neciešami nomācoši. Placebo nav labs optimisma devējs. Kā tur bija vienā franču dziesmā..je t'aime melancholie.. franču valodas zinātāji tur mēles aiz zobiem, jo es franciski jēdzu tikai kādus piecus vārdus, bet kā viņi rakstās - tas man ir miglā tīts noslēpums.
Drīz es sākšu domāt tā, kā lasīju slavenajā Cosmopolitan - "ja mans pastnieks būtu mazliet jaunāks, ne tik tukls un ja viņa delmi nebūtu spalvaini, es viņā būtu neglābjami iemīlējusies". No sevis varu pielikt - ja mans pastnieks būtu garāks, labi nosauļojies, tumšākiem matiem, pelēcīgām acīm, un galu galā - nebūtu pastnieks, tad gan es viņā salīmētos kā dumja zoss. Bet es pat nevaru tā padomāt, jo mūsu pastnieks ir pastniece. Piķis un zēvele - nav pat par ko pasapņot. Nav, ko vēlēties. Nav, kamā iemīlēties. Zibens varētu saspert mani ar visiem maniem ideāliem un principiem.
Gribēju nokrāsot matus gaišāki brūnus, uzvilkt kaut ko gaišākās krāsās - vasara taču.. Hjaks - saņem balvu - lietus līst no paša rīta! Ja es ticētu liktenim, teiktu, ka tas viņa pirksts. Patiesībā es vienkārši esmu čamma. Man patīk tā Dž.Kūperes "Prūdensa". Viņa man radniecīga dvēsele (divreiz nošķaudījos).
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |