|
|
|
Jūnijs 10., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 21:59
Atņemiet man acis, lai nevaru redzēt, atņemiet man ausis, lai nevaru
dzirdēt, atņemiet man sirdi, lai nevaru just, atņemiet prātu, lai
nevaru domāt! Cik var, nu - cik var?!? Man šīberis iet ciet jau no
grāmatas lasīšanas vien. Es vairs nevaru te nosēdēt. Man vajag kustību.
man vajag notikumus. man vajag piedzīvojumus, bet dzīve ir tik NEKĀDA,
ka es vairs nezinu, ko iesākt. Es zinu, kas būs rīt. Es pamatīgi
sagruzīšos tajā izlaidumā, tas ir simt punktu. Es noteikti izdarīšu
kaut ko idiotisku. Melnā krāsa mani līdzsvaro, bet, velns parāvis, kurš
tad iet uz izlaidumu, viscaur ģērbies melnā??? Es tak izskatīšos pēc
raganas! Ak, Velns, kā nevaru sevi ciest. Kā jūs visi varat būt tik
laimīgi? Iekulties sūdos un tik un tā būt laimīgi?
Es esmu vēsā un nejūtīgā. Man nekā nevajag. Esmu viena nolādēta
ideāliste, kura grib, lai viss būtu perfekti, bet nekas nav perfekti,
sākot jau ar mani pašu. Kāpēc es tik daudz lasu? Tāpēc, ka grāmatās ir
perfekta pasaule. Ideālās laimīgās beigas. Iziet tauta cauri grūtībām,
bet nonāk pie sava laimīgā gala. Bet kāda ir mana realitāte? Izej cauri
visādiem sūdiem, šad tad tevi Dzīve nomierina ar kādu prieciņu, lai tu
nebrēc pārāk, un tad paņem visu atpakaļ. Ha! Ha! Ha! No sērijas
-papriecājies?-nu-tad-pietiks-. Bet beigu galā tik un tā ir sūdi.
"Dzīve ir sūds. Tikai dažreiz smird mazāk." Jūs, laimīgie cilvēki. Lasu
un nespēju nobrīnīties, kur, Kur, KUR jūs rodat to spēku. Kā lai es,
parasts mirstīgais, iemācos sadzīvot ar sevi? Es lasu, un nespēju
aptvert, KĀ jūs varat būt tik pārliecināti. Pašpārliecināti. Pat
iedomīgi. Aizpriedumaini.
Es. Es. Es. PSRS, bļa! Lūk, arī es to pateicu. Bļa, bļa, bļa! Un kā izklausās? Skaisti?
Ļoti jauki.
Priecājieties tālāk. Esiet laimīgi. Lai jums nekad nekā netrūkst.
Brauciet viens otram un citiem augumā. Bet es sākšu krāt naudu savai
jumtistabai un sākšu noskatīt klaiņojošus kaķus (apmēram simtu), ko
izmitināt tajā. Atradīšu mežā kādu mietu, izgatavošu kruķi vecumdienām.
Iekrāšu naudu tunča konserviem un sākšu gatavoties sapūšanai starp
saviem simts kaķiem. Ja vispār tik ilgi nodzīvošu. Esmu pārāk vāja, lai
pārgrieztu sev vēnas vai pakārtos, vai ielēktu kaut kur nebūt un
noslīktu, vai lai paskrietu zem kādas mašīnas. Vienīgais, uz ko varu
cerēt, ka mans ikdienas izlietnes rituāls mani priekšlaicīgi iedzīs
kapā.
Lai jums jauks vakars! :) [visi tagad glīti pasmaidam un atsedzam savus zobu pastas reklāmas cienīgos zobus]
|
Reply
|
|