> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Novembris 8., 2005

f

10:09 Septiņos no rīta es nemīlu nevienu. Ne cilvēkus, ne kaķus, ne putnus, ne suņus, ne apkopējas, ne konduktores, ne trolejbusus, ne tramvajus, ne ielas, ne Rīgu, ne skolu, ne telefonu, ne gaisu, ne drēbes, ne cigaretes, neko un nevienu. Septiņos no rīta es esmu nejauka un riebīga un topu vēl riebīgāka, ja sabiedriskajā transportā ir jāstāv kājās apmēram četrdesmit minūtes un konduktore pieduras manai kurpei kaut ar svārku stērbeli; tad es gaidu, kad viņa piedursies pamatīgāk, lai es varētu sākt savu jau sen izdomāto runu, kura varbūt arī nesatur rupjus vārdus, bet ir visnotaļ izteiksmīga tāpat. Ja konduktore nepieduras pamatīgāk, es topu vēl dusmīgāka, jo nav uz ko izgāzt dusmas. Bet tā pa īstam nikna, nu , tā riktīgi (ja es būtu seriālā Alija Makbīla, man izaugtu ragi un aste, āda kļūtu sarkana kā vārītam omāram vai krabim, vai vēzim, un pa ausīm skrietu dūmi ārā) nikna es kļūstu, ja saprotu, ka nesaprotu, kur tas sasodītais transporta līdzeklis ir mani ievedis. Šorīt es biju pa īstam nikna. Nu, labi, septiņos no rīta es mīlu Depeche Mode - Precious.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.