|
Novembris 2., 2005
f | 21:52 - .zibsnis. Nezinu, kāpēc es gāju uz veikalu brālim pirkt saldējumu un kolu, bet pa
ceļam man garām pagāja Regnāram Vaivaram līdzīgs vīrietis garām, un es
iedomājos, kā viņam bērnībā gāja ar sevis stādīšānu priekšā.
- Sveiki, mani sauc Regnārs.
- Kā?
- Regnārs.
- Ā.
Varbūt tā nemaz nebija, es taču nezinu, man sāp galva un es tikai
iztēlojos. Iztēlojos to un atcerējos meiteni, ar kuru iepazinos, kad
man bija kādi seši gadi, vairāk ne, varbūt vienīgi mazāk. Es stāvēju
viņas priekšā galīgi izmirkusi, jo pirms tam biju par mata tiesu
izglābusies no noslīkšanas tuvējā grāvī, kura malā mēs ar vienu puiku,
kuram mājās bija klavieres, nezin kāpēc pastaigājāmies (iespējams, viņš
pavadīja mājās), līdz man paslīdēja kāja un es iekritu tajā duļķainajā
un vardēm un krupjiem pilnajā grāvī. Tā nu es stāvēju tās meitenes
priekšā, tikko no grāvja, un stādījos viņai priekšā. Viņa teica man
savu vārdu. Es nesadzirdēju. Pārjautāju. Viņa pateica vēlreiz. Es
nesadzirdēju, bet ap to laiku sāku apzināties, ka pirms piecām minūtēm
gandrīz noslīku smirdīgā grāvī un laikam neizskatos īpaši labi, pateicu:
- Ā,
un aizgāju mājās.
Pārģērbos. Mammai un tētim neko neteicu.
Atpakaļceļā redzēju to vīrieti vēlreiz un sapratu, ka viņš nemaz nav līdzīgs Regnāram Vaivaram.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |