|
|
|
Oktobris 22., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 14:40
Tās divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit minūtes tralejbusā, tramvajā,
autobusā ir tikai un vienīgi manas. Es sēdēšu savā mīļākajā vietā,
vienu kāju uzlikusi uz radiatora vai uz tā dzelzs stieņa, klausīšos Cornflake Girl, Busindre Reel, No Jive, Papua New Guinea, La Belle Et Le Bad Boy, Wisdom,
un pa vairākām reizēm, un es skatīšos pa logu, jo īpaši, ja braukšu
pāri Vanšu tiltam, tas man ir fiziski nepieciešams, tas ir reflekss - Vanšu tilts? Skatāmies pa logu uz Daugavu.
Uz ūdeni. Rīts vai vakars, vienmēr. Un es nedomāšu neko. Es vienkārši
braukšu pāri tam tiltam, vai pāri citam tiltam, pa mašīnu pilnām ielām,
es skatīšos uz mašīnās sēdošo cilvēku sejām un nodomāšu, ka tie, kas
brauc pa divi, izskatās omulīgāki. Tie, kas brauc pa vienam, ir
izvēlušies pa savu sēdekli un nepagriež savu galvu ne par piecpadsmit
grādiem. Bet varbūt pagriež. Es neko neredzu.Un vēl es domāšu par
cilvēkiem. Turpināšu domāt par cilvēkiem. Par tiem cilvēkiem, kuru
klātbūtnē ir tik dabiski runāt un runāt, un runāt, bet var arī
paklusēt, tomēr parasti gribas runāt, un negribas klusēt, un par tiem
cilvēkiem, kuru klātbūtnē ir jārunā, jo klusums šķiet tik mokošs, un
par tiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē negribas runāt, nē, pagaidi, tie ir
tie paši, kas iepriekšējie, un tad par tiem cilvēkiem domāju, kuru
klātbūtnē nav jārunā, jo klusums nav biedējošs.
Ak, Parīze, Parīze, Parīze...
|
Reply
|
|