|
Oktobris 10., 2005
f | 14:54 - .la belle. Tas
ir neprātīgi. Tam nav pamatojuma. Tas ir nesaprotami. Tas ir
valdzinoši. Tas ir aizraujoši. Tas ir vienkārši neatvairāmi. Tajā nav
vietas 80-to gadu rok-pop-mūzikai Modern Talking
stilā un tam bārdainajam vīrietim, kas paslēpis magnetofonu savā somā.
Tajā nav vietas ārzemnieku nesaprotamajai valodai. Vai tā būtu angļu,
itāļu vai, pasarg' dies', krievu valoda. Tai tur nav vietas. Tur
piederētos franču valoda, kuras tuvumā nav. Tur piederas strūklaka. Tur
piederas Elegance. Tur
piederas tumši brūni svārciņi pāri celim, melns, piegulošs džemperītis
ar augstu apkakli, tumši brūna cepurīte, melnas kurpītes, kārdinoši
sakrustotas kājiņas, cigarete iemutī, kafijas tase.
Es esmu Francijā, Parīzē, es sēžu āra kafejnīcā, es izskatos lieliski,
es jūtos lieliski, ir vēsa rudens diena, bet saulīte silda, man prātā
skan Mc Solaar - La Belle Et Le Bad Boy sākuma melodija, savelku ap pleciem ciešāk savu apmetnīti, priecājos, kā gaisma atmirdz manā Cartier rokassprādzē, iedzeru malku white chocolat mocha, aizveru acis un pārdomāju plānus vakaram.
Man nākas mainīt pozu, pavilkt kājas zem sevis, jo kāds sirms večuks no
visiem brīvajiem soliem ir izvēlējies apsēsties uz manējā. Es aizveru Eleganci, un sadzirdu skanam rok-pop-mūziku un tramvaju aizbraucam. Rīga.
Vai tev manis pietrūkst? - es domātu tur, Parīzē.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |