|
|
|
Oktobris 6., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 20:10 - .vienatnē.
Tur ir viena ļoti laba vieta, no kuras paveras skats uz bruģēto ielu un
Doma laukumu. Apsēdies uz palodzes, novieto sev blakus pelnutrauku,
lielo caffe mocha krūzi, iekārtojies ērtāk, un izbaudi mirkli, kā vēsta kāds reklāmas kuru neatceros
sauklis. Tā vieta parasti ir aizņemta. Kā nu ne - labākā visā iestādē
taču, teicu jau. Bet dažreiz paveicas. Šoreiz nepaveicās. Divas
jaunkundzes apspīlētās, zilās džinsās un tikpat cieši piegulošos
džemperīšos bija paspējušas pirmās. Nesmēķētājas. Nesmēķētājiem jāsēž
apakšstāvā. Smēķētājus diskriminē, un pirmajā stāvā smēķēt neļauj, bet
nesmēķētājiem ļauj sēdēt smēķētāju zonā, nesmēķēt un aizņemt vietu.
Iekārtojos stūrī, no kura var pārredzēt visu telpu, un vēroju cilvēkus, ko parasti nedaru, bet 17 gadus vecais grāmatas Divpadsmit autors man ar paceltu uzaci jautā: Un ko tu esi sasniegusi? tāpēc kādu laiciņu to paturu tikai skata pēc uz galda.
Nedaudz tālāk, pie loga sēž gaišmatains puisis, kuru laikam gan par
vīrieti pienāktos saukt. Divas lielas, baltas krūzes ar zilo putnu stāv
uz galda blakus glītam portatīvajam. Pelnutrauka nav. Viņš kaut ko
cītīgi drukā. Ik pa laikam iezvanās mobilais, nevaru saskatīt firmu, un
runā par līgumiem.
Man ienāk prātā doma viņu nobildēt, bet tad starp mums apsēžas meitene,
kuru laikam būtu par sievieti jāsauc, sarkanā sporta jakā ar divām
baltām, vertikālām svītrām uz piedurknēm. Viņa noliek uz galda mazu
krūzīti ar zilā putna attēlu un pelnutrauku. Tas man patīk. No somiņas
viņa izvelk miniatūru franču valodas vārdnīcu, kladi, pildspalvu un
paciņu zelta Marlboro. Ar Marlboro man vienmēr Kerija Bredšova asociēsies. Vai arī otrādi - Kerija Bredšova ar Marlboro. Nē, tomēr pirmais variants. Manai sarkanās jaciņas īpašniecei patīk ņemties ap savu Nokia mobilo. Nē, man nepatīk nokias. Vienu brīdi man ienāk prātā pajautāt, vai viņa nevēlas vienu savu Marlboro iemainīt pret vienu manu Wild Cherry, bet tā ir pārāk klusa doma, un es negribu traucēt viņas spēlēšanos ar telefonu.
Man ir ķiršu krāsas džemperītis, melnas džinsas, ķiršu krāsas šalle,
melna jaciņa un kurpes, un melni, lokaini mati. Es pati varētu būt kā
wild cherry. Nē, es neko nemainīšu.
Pēc mirkļa labāko vietu atstāj tā okupētājas. Lai laistu vietā divas
latvietes, kuras sarunājas angliski. Akcents ir griezīgs, bet viņas
smēķē.
Manam gaišmatainajam drukātājpusim pievienojas cits gaišmatainais. Šim
ir skaisti pusgari lokaini-čirkaini mati un liels, ass deguns, bet
profilā izskatās skaisti. Viņš paņēmis vienu Carlsberg
un vienu dzeltenu žļurgu, kas man neviļus liek prātā to nosaukt mazliet
neētiskākā vārdā. To dzērienu, t.i., nevis puisi. Vīrieti, atvainojos.
Labākā vieta jau atkal ir brīva, bet man slinkums iet.
Parādās tumšmatains puisis šoreiz tiešām puisis un aizņem to vietu.
Izvelk Dienu un smēķē. Neredzu, ko viņš dzer. Nu, labi. Niks Makdonels,
Divpadsmit autors, vairs nešķiet tik īpašs. Izvelku no somiņas savu Shiro, sameklēju De-Phazz - No Jive,
un ķeros pie lasīšanas. Man patīk lūkoties uz grāmatzīmi. Bieži vien
par grāmatzīmēm mēdzu izmantot vecas biļetes no kino apmeklējumiem.
Kolekcionēju. Bet tikai tās, kas ir manas. Esmu krājēja laikam. Atstāju
dažādus sīkumus. Mans maks ir pilns ar čekiem un sabiedriskā transporta
biļetēm. Noder košļeņu ietīšanai. Grāmatzīme - šoreiz grāmatas Elegance bildīte no žurnāla. Pasmaidu. Izlasīšu arī to.
Interesanti lasīt par bagātu vecāku bērneļiem, kuru vienīgās rūpes ir,
- kā dabūt divsimt dolāru, jo ar to tūkstoti un trīs simtiem nepietiek,
lai dabūtu normālu devu Vecgada vakara ballītei. Un es nupat atstāju
pēdējo latu un trīsdesmit santīmus par caffe mocha un mētājos ar jokiem par rupjmaizi un ūdeni.
Kad Shiro nosēžas baterija, es izdzeru pēdējo malku no savas krūzes un redzu kā visas sieviešu dzimuma pārstāves gandrīz vienlaicīgi pamet Coffee Nation.
Atpakaļceļā uz mājām salasu dažas krāsainākās kļavu lapas un nopērku pienu. Brālis apslimis, un es esmu gādīga māsa.
|
Reply
|
|