23:30
Man gribētos, lai man ne tikai gribētos, kā kaut kur bij' rakstīts. Man gribētos, lai es varētu darīt tā, kā es gribu. Es domāju, ka es to gribu. Nemocīt sevi. Bet es to daru. Katru mīļu dienu. Ja es kādu dienu neesmu sevi mocījusi, es to atzīmēju. Un tomēr, ar to apziņu, ka ilgi tā nebūs. Es varu priecāties un baudīt dzīvi, bet nemaz ne tik dziļi, kā varētu vēlēties, ir skaidra nojauta, ka ilgi tā nebūs. Es varētu mierīgi pateikt, kas ir tas, kas mani visu laiku moka. Bet tas nepalīdzēs. Esmu jau mēģinājusi. Man sāk likties, ka tādējādi es tikai cenšos pievērst sev uzmanību. Nožēlojami. Un man nesanāk. Tāpēc tas atkārtojas atkal un atkal. Burvju loks. Es nezinu, kāpēc. Bet varbūt zinu. Bet.. tas nepalīdz. Nekas nepalīdz. Vienmēr viens un tas pats. Un pats labākais ir tas, ka es apzinos bezjēdzīgumu..un tomēr turpinu tādā pašā garā. Vai tas nav dīvaini? Ak, jā, pēc dažiem gadiem es par to visu tikai pasmiešos.. pirms diviem gadiem es domāju tieši tāpat. Kaut kā smiekli nenāk. Lielāka atzīšanās vairs nav iespējama. Citādi pēc tam būs - kāpēc? kāpēc? kāpēc? F***ing 'kāpēc'. Tāpēc, ka beidzas ar 'c'. Garastāvoklis:: nosacīti atklāts
|