pie kārtējā kapitālremonta plauktos sastopos aci pret aci ne tikai ar savām grāmatām, bet arī ar dienasgrāmatām. 

grāmatās arī ir sava laika zīmes, jo pie iegādes vienmēr ierakstu tajās kaut ko par to dienu (tagad esam tā sākušas darīt ar vienu draudzeni, kad viena otrai dāvinam grāmatas). agrāk grāmatas nopirkšana vienmēr bija liels notikums, jo nemaz tik daudz grāmatas pirkt nesanāca. tagad arī grāmatām kaut kādas kosmiskas cenas, tā ka tas arī ir diezgan liels notikums. bet tas cits stāsts. kā arī - tas nekas, ka pēdējā laikā vairāk sanāk glāstīt to vākus un sēdēt tām blakus, nekā lasīt.

bet, lūk, šodien atvēru vienu atmiņu kladi un no tās izbira lattelecom telekarte (!!) 2 latu vērtībā! tas, ka vairs nav telefonbūdiņu ir neatsverams zaudējums visai, visai cilvēcei. turpat izkrita arī skolēna apliecība no 12. klases (2004. gada 1. septembris). dažas manas fotogrāfijas, mīļākās dziesmas, pierakstītas uz lapiņas, apsveikuma kartiņa jaunajā gadā no zan bez norādes par gadu gan, bet tas bija sen, vai ne, o jā; which reminds me, ka ryanair lido pa taisno uz gēteborgu.

nujā, bet šīs jau tādas gaišās atmiņas, es zinu, ka tur iekšā ir tāds cringefests, ka zeme atveries, bet no otras puses - roka neceļas izmest to visu miskastē, bet no trešās - kādu dienu mana atvase iemācīsies lasīt, un kādu dienu tai iepatiksies ložņāt pa plauktiem. 

vai man noderētu seifs?