tad es te simt gadu nekur nebraucu un tad dažu nedēļu šķērsgriezumā i uz angliju (izklaide), i uz lietuvu (darbs), vakar atbraucu mājās un atlūzu kā pēc dienas uz kartupeļu lauka. šis bija pirmais komandējums vispār ever manā darba mūžā, un bija kaut kā negaidīti labi. pēc komandējuma mērķa izpildes mums nepalika nemaz tik daudz laika, bet mēs iekļāvām gan prosecco, gan spa, gan pastaigu pa vecrīgu gar daugavu, kā mēs tās sākumā saucām, jo vecviļņa kaut kā neskanēja, tad mēģinājām pielāgoties un saukt to par vecpilsētu. upei gan tā neveicās, tā palika daugava.

nākamā rītā visi kā zvēri pamodās jau septiņos, kaut gulēt aizgājām ap vieniem naktī, un tikai atpakaļceļā pārējās atzinās, ka jūt vakardienas sekas! es jau no paša rīta teicu, ka man pēc tāda pasākuma sešas stundas miega ir par maz un laikam es esmu baigais gulētājs, bet man neviens tobrīd nepiebalsoja.

lai nu kā, mums visu laiku bija, par ko runāt, un svarīgākais, ka ne tikai par darbu. man vispār patīk, kad cilvēki pastāsta kaut ko no savas dzīves. nevajag tūlīt dvēseli izliet pie kājām, tomēr darba kolēģi, bet var runāt par ļoti daudz ko, ja grib.