septembris, tātad. 

uff, tik ilgi dzīvojot stresa apstākļos, es laikam sāku saprast, ko cilvēki domā, kad saka, ka viņiem ir trauksme - ka it kā nav pamata uztraukties, bet uzelpot nevar. 

pēc visiem visuma likumiem tagad ir jāsaslimst, jo tas, par ko stresoju, ir atrisinājies - mans līgums ir pagarināts uz nenoteiktu laiku, no šodienas - melns uz balta oficiāli. jeibogu, nezinu, vai no tā, bet no kaut kā man sāka nereāli mati krist ārā, es jau pusotru mēnesi dzeru cinku, b vitamīnus, d vitamīnu un ginko, un man ir pilna galva ar maziem smalkiem matiņiem, kuri šajā mitrajā gaisā visu laiku pūkojas (goddammit, woman!), so, varbūt nav mirstamā kaite, bet diez kas jau nav, es jums teikšu.