es esmu mācījusies diezgan daudzās skolās, bet atceros labi ja trešdaļu (a moš ceturtdaļu) no visiem klases un kursa biedriem kopā ņemot.

pamatskolu atceros visskaidrāk, tur gandrīz pat pa vietām redzu, kur kurš sēdēja.

vidusskolā jeb ģimnāzijā jau švakāk atceros, mācījos tur trīs gadus. švakāk atceros vai arī mūsu tur tiešām bija tik maz? puišu bija maz, tas točna. man vienmēr trāpījušās klases, kur puišu bija daudz, daudz mazāk, nekā meiteņu.

un, akjel, universitātes! no latvijas universitātes gandrīz vispār nevienu neatceros (mācījos gadu). no vidzemes augstskolas drusciņ labāk, bet tur mūsu tiešām nebija daudz. noup, meloju, atceros kādus 4 vai 5.

nē, četrus. mācījos arī gadu, vai pat pusgadu, neatceros. (apmēram te es sapratu, ka ideja "iet mācīties to, kas interesē" ir galīgi garām, jo interese var arī pazust procesa gaitā; which it did.)

un tad nākamie pieturpunkti - koledža, universitāte un augstskola - visi sajukuši vienā putrā, jo ar daudziem kopā mācījos vienā vai otrā, vai trešā.

bet kas bija tie pārējie cilvēki?!

neatceros.