jau vairākas dienas neveiksmīgi mēģinu noķert kaķi, lai atvestu viņu uz jauno mājvietu.

pirmā reize - es viņu paņemu rokās, tuvojos ceļojumu somai, tai nokrīt restītes, un viņš sāk rauties ārā no rokām, es mēģinu noturēt, viņš ar visu spēku raujas ārā un ar nagiem atstāj man trīs dziļas un vienu ne tik dziļu skrāpējumu uz krūtīm, jap, you read that right.

otrā reize - viņš nedodas rokās vispār.

trešā reize - ļaujas paglaudītiees, ļaujas paņemties rokās, bet ieraugot ceļojumu somu, kļūst nemierīgs un es laižu viņu vaļā, jo negribu, lai mani atkal saskrāpē.

ceturtā reize - ar papildspēkiem - viņš ļaujas paņemties rokās, pa pusei jau ir somā iekšā, kad sāk rauties ārā, ieķeroties ar nagiem man kājā - es viņu palaižu vaļā, jo - augstākminētais.

piektā reize - nez vai tā skaitās piektā reize, ja es atmetu ar roku vēl pirms mēģinājuma viņu savākt?

sestā reize - braucu viņu pabarot, pa ceļam satieku kaimiņieni, pastāstu savu bēdu stāstu, viņa piesakās palīdzēt, sak', esot pieredze - stipri jātur pakaļkājas un priekšķepas, un tad esot cerība. sacīts - darīts! ceļojumu somu ieliku mašīnā uz priekšējā sēdekļa. tas ņaud kā pie daktera braukdams. bērns sēž aizmugurē un ņaud līdzi. pusceļā kaķis izlien no somas ārā, nosēžas uz aizmugurējā sēdekļa bērnam blakus (es biju gaidījusi, ka viņš kā traks sāks skraidīt pa mašīnu, tā ka šis variants der pat labāk), un es jums saku, viss, kas pietrūka, bija viņu ņaudēšanas unisonā. šis bija mans garākais desmit minūšu brauciens ever.