jaunajā darba vietā tas kolektīvs tomēr tāds krietni lielāks ir, un, atšķirībā no iepriekšējā, šajā tikai retais negrib svinēt savus svētkus - vārdadienu vai dzimšanas dienu. tā nu pēdējo trīs mēnešu laikā es, iespējams, esmu ēdusi vairāk tortes, nekā visā savā mūžā. līdz ar to, kad atklāju, ka šodien ir vēl vieni svētki, sev svēti nosolījos iekārtoties kaut kur tuvāk izejai un našķoties tikai ar arbūzu, ja tāds būs, un pie tortes dalīšanas veikli izslīdēšu pa durvīm - duty calls (it did indeed call, bet šoreiz tas bija sekundāri). un ko domājies? galdā nevis torte, bet kanapē maizīšu festivāls! ar tādu pastēti un tādu pastēti, ar lasi un ar garneli, ar gurķīti un ar tomātu, ar maizīti un ar lavašu, un ar kaut ko nesaprotamu, bet ļoti garšīgu, īsāk sakot, noprovēju no visa pa vienam, sviestmaizes, galu galā, ir mana mīļākā delikatese pasaulē, nācās ar varu sevi atvilkt nost, un veikli izslīdēt pa durvīm... kad ieraudzīju, ka būs arī torte.