rīgā mums bija tikai daži pieturpunkti, un, šķiet, pirmo reizi dzīvē visas kārtis salikās tā, ka gandrīz visu dienu nemaz nebija jāsteidzas, pat neskatoties uz to, ka iebraukšana rīgā izrādījās uzrakta.

arī modernisti izrādījās vējā neizmesta nauda, muzikālais pavadījums veldzēja ausis, ventilators - pakausi, iekārtojāmies atzveltnes krēslos, to tur, starp citu, bija maz (mākslas baudītāju pasaulē, acīmredzot, atbalstīt muguru, stundu sēžot un skatoties kaut ko, nav pieņemts).  par pašām kustīgajām kolāžām, dažbrīd bija tāds kaleidoskops, ka zem sēnēm gan to nevajadzētu skatīties (c). skaidrs, ka cilvēki, kuri katru dienu var aiziet uz kādu izstādi, šo varētu tik ļoti nenovērtēt, bet es izbaudīju. pēdējie divi teikumi skan ne gluži tā, kā bija domāts, hh

tāpat sapratu, ka nākamreiz tomēr jābrauc ar sīko, jo meklēt vietu, kur atsūknēt pienu.. nu, es tādu vietu tā arī neatradu. domāju, varbūt akropoles māmiņu istabā ar elektrisko, lai ātrāk, bet tās bija aizņemtas, tā ka es tā arī neuzzināju, vai tur ir rozete. beigās darīju to atpakaļceļā mašīnā ar manuālo, jo vairs jau nebija, kur likties. bet kopumā jūsu jaunajā t/c bija tik mierīgi, ka nudien var mašīnā iekrāmēt ratus un sīko, un braukt. un tad varēšu, nezinu, nepacietīgi klauvēt pie māmiņistabas durvīm, vai. gan jau, ka nē, un tomēr - ar bērnu uz rokām tas būs efektīvāk, nekā bez.