Kāpēc es neguļu? Visu nedēļu sapņoju par to mirkli, kad atbraukšu un likšos gulēt.. Gulēt, gulēt, gulēt. Un tagad, kad es mierīgi varētu to darīt..ko es daru (?) - sēžu uz grīdas..un rakstu.. Sāk parādīties pirmās pirmseksāmenu stresa pazīmes..

Kāpēc es neguļu? Braucot trolejbusā es gulēju, stundās es gulēju, kad vien tas bija iespējams. Skatoties filmu "Dzīvīte", gandrīz atslēdzos. Atbraucu uz dzīvokli un gulēju. Naktīs es gulēju četras piecas (sešas stundas jau skaitījās daudz) stundas. Pirmā stunda vienmēr pakļauta riskam, ka es to nogulēšu. Liku pat astoņus zvanus no rīta. Laikam pa miegam būšu tos visus noslēgusi, jo ne velna neatceros, ka būtu dzirdējusi tos zvanām. Tante arī pamodināja tikai tad, kad man ir palikušas 15 min līdz izbraukšanas mirklim.
Pēdējās dienās es viņu vairs nevaru izturēt. Man salst, bet viņa izslēdz to *f* radiatoru.
Vismaz šonedēļ es nedzirdēju viņas krākšanu, jo tad, kad reiz nolikos gulēt - tad gulēju kā nosista.

Es būtu gatava velnam dvēseli pārdot, ja kāds manā vietā saklātu manu gultu.