|
Marts 20., 2005
f | 00:35 atceros gan. savādi ir tas, ka man patīk, ja man uzticas. man patīk būt par uzticības personu. tikai bieži sanāk, ka es vairs neesmu uzticības persona. nemanot esmu kļuvusi par tādu kā svēto tēvu, kam jāsameklē pareizie vārdi, jāatbalsta, kaut gan gribas kliegt uz sist ar pieri pa sienu. bet tas ir strupceļš. man tik un tā patīk runāt ar cilvēkiem [lai arī cilvēki bieži vien mēdz sakrist uz nerva]. labirints :)
un par to es padomāšu. varbūt kādreiz.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |