> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Septembris 23., 2012

f

20:19 pie veikala mego durvīm pametu vīrieti ar salauztu sirdi. mēs satikāmies pirms kādām četrām minūtēm, kad viņš iegāja veikalā, un izsaucās, kāda krasavica gan es esmu un vai es nākšu ar viņu. uz ko es atbildēju, ka, protams, ka nākšu, lai tikai pagaida, kamēr es norēķinos par saviem pirkumiem. viņš apstājās uz vietas, apgriezās otrādi un neticīgi pārjautāja, vai tiešām nākšu. uz ko es atbildēju, ka nē, lai piedod man. bet tas nu vairs nebija lāgā. tu tikai neaizej, viņš man saka. varbūt citreiz, tā es viņam. citas reizes nebūs, viņš man. tad piebilst, nesmaidi tā! es ripinu ārā velosipēdu no veikala, viņš panāk mani, nostājas priekšā, un aizgrābts saka, ka viņam tā nekad neesot bijis, es noteikti nesaprotot, bet es nedrīkstot aizbraukt. vai tad viņš esot tik briesmīgs. ar briesmīgumu tam nav nekāda sakara, es saku. bet kā lai es tevi uztveru nopietni, paskaties uz sevi (vīrietis kā vīrietis, tikai žvinguļa klāta seja un balta stikla pudele ar sarkanu korķīti spīd no kabatas, - to es neteicu), tu esi dzēris, bet es esmu skaidrā. jāatzīst, tas nav arguments, bet es nedalīju viņa pievilkšanās spēku. slomaisja, - viņš saka manam velosipēdam, bet ne dusmīgi. tas tāds gandrīz saldsērīgs atgadījums. vispār, to "sald" daļu var izņemt ārā.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.