|
Februāris 7., 2005
f | 23:36 Lūk tā. Vējiem līdzi.
Apbrīnoju Skārletu, nudien, apbrīnoju. Tāds gribasspēks, enerģija,
spīts, apņēmība...Žēl viņas dažviet, bet, no otras puses skatoties,
filma [un grāmata] zaudētu daudz ko no sava lieliskuma, no sava šarma,
ja nebūtu netaisnības un cietsirdības. Nebūtu tās...[kā man tas vārds ir iepaticies]...pēcgaršas.
Skatos, un domāju, - kas gan ir tās problēmas, ar kurām katru dienu
sastopamies mēs un čīkstam un vaidam, salīdzinājumā ar to, kas
jāpiedzīvo cilvēkiem, kas ir karā. Protams, to nevar un nevajag
salīdzināt. Jēgas tāpat nav nekādas. Katrs pats tik un tā paliks
norūpējies par sevi.
Tomēr ir daudzas labas, svarīgas un Lielajā Dzīvē noderīgas lietas, ko no Vējiem līdzi var paķert līdz'.
No humoristiskās puses, kaut vai slaveno:
Nedomāšu par to tagad. Padomāšu par to rīt.
Bet labāk tomēr meklēt pašam.
Kā es dievinu to filmu... No sākuma līdz beigām. Nudien.
/un man vienmēr ir licies, ka sajūtas, jebkādas, labāk pauž punkti un daudzpunktes, nevis izsaukuma zīmes
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |