|
Februāris 7., 2005
f | 12:04 Laikam jau es vienmēr esmu tāda - ar puiciskām novirzēm bijusi. Kāds gan tur brīnums, ka tagad tāda pati vēlos palikt?
Sīka biju, spēlējos ar mašīnītēm, ar brāļa draugiem kariņus spēlēju un štābikus
cēlu. Nēn, ar skuķiem jau arī spēlējos - smilšu pilis, bārus*,
ekskursijas uz ezeru...Vakaros sēdējām lielajos māla kalnos pie mājas
un kurinājām tur ugunskuru, cepām oglēs kartupeļus, runājām savas
runas, kas nu toreiz bija aktuāli...
Lelles...ak, jā, kad labākajai draudzenei uzdāvināja bārbiju, man, protams, arī sagribējās. Tolaik vēl arī gāja tas seriāls Prosto Marija,
tā ka, likumsakarīgi, mans nākotnes sapnis bija tapt par šuvēju. No to
laiku sapņa palikusi tikai vēlme zīmēt tērpus, izveidot savu modes
namu, un parādīt cilvēkiem, kas ir skaistums.
Ja es iejustos psihoterapeita** lomā - varētu arī teikt, ka no tiem laikiem manī ir saglabājusies mīlestība uz plakanām formām.
Vai tu re', ku' es labs dakteris būtu. Varbūt praktizēties šajā jomā? Jokoju, jokoju.
*tukšas pudeles piepilda ar ūdeni. viens ir dzērājs, otrs ir bārmenis. dzērāji var būt daudzi
**psihologs, psihoterapeits, kas to vairs atceras, kas ir kas
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |