|
|
|
Janvāris 15., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 02:01 - Passion choke the flower/Until she cries no more/Possessing all the beauty/Hungry still for more.
Šovakar man diezgan grūti. Viss sākās pavisam nevainīgi, bet beidzās
diezgan izvirtīgi. Aij, pietiks malt vienu un to pašu. Kārdinājums ir.
Runāt un spriedelēt. Taču nevienam jau no tā labāk nepaliek. Man arī ne.
Ingai Gailei, starp citu, labs dzejolis ir:
Bērna rokas aizšvīkots izmisums-
lūpas tavas.
Suns, paraudi kopā ar mani,
paraudi, suns.
Brīnums ir nokavēts.
Brīnums ir aizmirsts.
Zivis spurdz.
Sarkaniem krītiņiem aizšvīkots
izmisums.
Izmisums.
Pirmajā mirklī izlasīju, un nodomāju, ka lielāku murgu mūžā neesmu
lasījusi. Tagad es to dzejoli no galvas nemācoties zinu. Ko es ar to
gribēju pateikt? Kas to lai zina... Naktī atkal gulēju nepilnas divas
stundas. Tāds domu sajukums. Ja godīgi, visvairāk bail par sevi. Ka
pieļaušu kļūdas. Mazas, bet daudz. Vai arī lielu. Vienu.
Un ko tad? Tad būs viss.
Kāpēc es par to vispār domāju? Tāpēc, ka man pārāk daudz domu prātā,
kuras to tik vien gaida, lai tiktu izteiktas, bet tās ir
pārāk...biedējošas (?)...lai tiktu atklātas. Un tad tās paliek tur,
iekšā. Prātā. Un es naktīs nevaru gulēt, un es nevaru paēst. Nē, es
varu, bet...atliek tikai pieļaut domu, ka ir par daudz...Atkal jau es
par to pašu. Jā, jo šodien zeme bija uzarta un apstrādāta.
Tie sliktie vārdi vienmēr paliek atmiņā. Un labos notušē, līdz izdzēš pavisam.
Nesaprotiet mani nepareizi.
Ja gribat kaut ko pārmest, vai jautāt - jau esat pārpratuši. Viss taču ir skaidrāks par skaidru.
Es tikai nevaru vienu saprast - kas ir kam cēlonis, un kas ir kam sekas. Un vai sekas gadījumā nav cēlonis, bet cēlonis - sekas?
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |