|
|
|
Janvāris 7., 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 23:21 - .līdz pusnaktij.
Lūk. Tagad es vairs nezinu mēru. Cik ir daudz, cik ir maz un cik ir normāli. Visu laiku šķiet, ka ir daudz. Vai trīs siera sviestmaizes, kāpostu salāti un viena plika rupjmaizes šķēle ir daudz?
Kad viņa man pastāstīja par sevi, par savu problēmu, es pēkšņi sajutos tik labi. Ka neesmu viena. Nē, es jau zināju, ka neesmu viena, bet..atklāt sev sabiedroto draugu vidū..tas ir pavisam kas cits. Viņa ir ceļa pašā sākumā, viņai būs viegli. Meloju, nebūs viegli.
Tas ir ļoti grūti. Un vēl grūtāk ir izskaidrot citam - kāpēc tā notika. Problēmas ģimenē, skolā, privātajā dzīvē vai arī vienkārši ķīmiskā līdzsvara trūkuma smadzenēs dēļ. Ir viegli pateikt - tu esi stulba! - jo īpaši, ja pats dzīvē ar to nekad neesi sastapies aci pret aci.
To nevar pārvarēt. Tas ir kaut kas spēcīgāks par tevi. Tas ir kaut kas spēcīgāks par mani. Tabletes, atpūta, miers - tas nepalīdz.
Nu jau man liekas, ka tas ir uz visiem laikiem. Bet, ja tas ir uz visiem laikiem, tad tāds jēdziens kā uz visiem laikiem man būs īss.
Ja agrāk es padevos tikai tad, kad bija slikti, tagad vairs nešķiroju. Tagad organisms vienkārši prasa.
Sākumā nelabums mocīja tikai dažus rītus - kad bija agrāk jāceļas. Pēdējā laikā...pēdējā laikā ir citādi. Es cenšos turēties. Es tiešām cenšos. Paskat'- es noturējos veselas piecas dienas. Piecas dienas! Smejies vai raudi, tas ir ilgākais laiks, kādu var noturēties.
Atbraucu mājās. Neviena nav. Un piecas dienas...piecas dienas.. Es jau varētu visu attaisnot ar sliktajām attiecībām ar mammu, bet, visticamāk, tam ar to nav nekāda sakara. Bet varbūt ir vislielākais.
Piecas dienas es turējos un tagad būs punkts šīm dienām.
Man ir cilvēki, kuru dēļ turēties. Divi. Nē, nu jau trīs. Tikai man tā kā drusciņ sevis pašas žēl - neesmu to triju skaitā.
Aij, kā es sevi pašreiz ienīstu :)
Bet šodien būs pēdējā reize. Apsolu.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |