drusciņ gribas kādu *stambulas konvencija*. un es ceru, ka sievas saviem vīriem, kas balsoja par izstāšanos, vismaz *stambulas konvencija*. nez vai vīri savām sievām, kas balsoja par izstāšanos kaut ko teica. varbūt viņi paši vardarbības upuri.

nē, nu, bet, vot, i mean, es neesmu nekāds ģēnijs, bet vai tiešām visi citi tomēr ir knapi to pamatskolu skolu sekmīgi pabeiguši? (būtu hotj vēstures stundās mācījuši arī par to, kam sievietes gājušas cauri no vīriešu rokas. bet nē, varbūt bailes, ka nesavaldīgās pusaudzes uzmauks džekus uz sārta par senču grēkiem; cita tēma, bet sieviešu pašsavaldība ir ginesa rekords pats par sevi) un es te i par vēlētājiem, i par ievēlētajiem. galvenais, ka es zinu, manu paziņu lokā arī ir cilvēki, kas uzskata, ka (hrenviņzin, es pat nezinu, kas tās par bailēm), ka viņu bērni (vai viņi paši?)  tūlīt visi paziņos, ka ir pretējā dzimuma pārstāvji iekšiņā, ja konvencija turpinās darboties? tā laikam, ja? nu, katrā ziņā tas bieds ir daudz lielāks nekā tā mistiskā vardarbība, no kuras paši necieš un par kuru viņiem neviens tuvs cilvēks nav stāstījis.

pagājušajā jaunajā gadā, kad pie manis sabrauca radinieki, tad divas tantes atklāja, ka bijušie viņas sita. viņām tagad pie 50, pirmo reizi to atklāja. pārējie klātesošie bija bērni un vīrieši. tā ka statistika, ja.

un leons rusiņš arī jau ir aizmirsts. nē, protams, ko tad tā konvencija un eiropa var dot. mēs paši visu varam. nez vai no kauna par citiem var nomirt?

i am not happy. at all.